un brīvlaiks ir sācies.
tagad man ir nedēļa laika, lai salasītu sevi no drupačiņām atkal kopā, varbūt satiktu kādus pāris sen neredzētus cilvēkus, sen neredzētas vietas un varbūt pat ar kādu, kas ir ar mieru klausīties un neko nekad nenosoda parunāt.
tad jau ta spēdējais laikam atkrīt, jo visiem, kas varētu noklausīties līdz beigām es jau esmu uz pēdējā nerva.
un e spat īsti enzinu, ko es gribētu kādam pateikt, kam pateikt un tā tālāk.
beigu galā džeki ir labākie runātāji, bet ar mani kaut kā komunicēt viņiem nesanāk (vai otrādi)