365

Is there a point to save a sinking ship?

I woke up this morning with a memory of last night's monologue via texts. After a bottle of wine and growing frustration of the misery and no control over the situation - I decided this night is just as good as any to type down my thoughts. Or, to be more precise, to boil out my feelings over him and regain the control. OR at least that's how it felt it would be.

I explained in great detail, that I am unable to have a small talk while all the background a screaming voice of 'what the fuck is going on with us' in my head is shouting. We were suppose to meet once i get back to London. And he knew I was back. But my phone was silent. I could not hold back. And the polite conversation did not go anywhere near a possible scenario of a potential coffee. It moved towards the opposite. For me then it boiled down to explosion.

And finally, after my long sms monologue I asked his thoughts. And I received them this morning. Everything, every single line confirmed what I already knew. He was not able to be himself around me. And Hi's head went into a protest mode. It reacted. Way too many times.

And I've been wondering today. IS it worth to save a sinking ship? How much of what is lost can we get back? OR even - can we? And when would it be worth the effort? I've been in this constant miserable state of worrying of what is going to happen with us. Whether there ever will be us? Why is it that I cared for this relationship so much more than he did? Or whether that is only my perception that tells me I'm the one making an effort?

By the end of our relationship - we were not us. We were not enjoying the time we had together. Of course there were good moments. Many. And, yet, despite the fact, that I saw signs, I tried to swim against the stream instead of trying to talk about these things. Was I again too afraid to loose us? It lost now. And I'm still breathing. I'm still alive. But am I living? Should I just try and force myself to accept the fact that nothing can be done? Are there any aspects that could change? And where the great fear came from? Was that him or was that me feeling overshadowed by hi's presence.

At this moment - I cannot trust him. I cannot relay on him. I was not able to relay on him for a very long time though. And that manifested as a feeling of low self-esteem. Stronger and stronger. A vicious cycle.

At this moment - I have defined myself that I am on my own. I still have great deal of feelings for him. But I also know that right now with the way thing are I cannot be with him. So that brings me to the question: for how long it is adequate to wait for these feelings to settle down and move on? For how long am I suppose to wait for him to make up his mind? And just now, by typing these words down - I realised - I cannot wait on anything. Regardless of what he's decision (if ever) will be. I am single right now - and that does not mean I need to morn the relationship. I've done it for long enough while I was in it. Is that feeling of relief after a breakup not a sign that there was something incredibly wrong with US? And could that ever change?

I fear that sailing away from the sinking ship will leave me floating endlessly on my own in the little rescue boat in the endless ocean. With no island of peace where to stop.
Is it the passion for the sea and the storming waters that runs the ship through the ocean or is it sitting on the island watching the storm from distance in that safe place of peace and harmony that I wish for?

This will be the first entry. And for the next 364 (reflective count) days there will be one for each evening.

I was filling up a self assessment test. And question of my relationship status did not gave an option "It's complicated". So I put down - single. It's better that way. For me. Does this answer make the fact more real? I don't know. What I do know, though, it makes me focus on myself.
I gave away a big "me" part. Unconsciously. Why? The discouraging self-esteem issues and laziness to focus on my own wishes? That too.. And Right now - lately - since that Sunday almost 3 weeks ago, I've been ok the way I am for most of the time. When I don't try to worry about what happens to "us".

These 365 notes shall not be about what happened. Or who I was. They shall be about who I am now and what I want now. I shall start from the very basics.
The reason why I am a this point is still under question mark. Did I try too hard? Is there such thing as "meant to be"? I don't know. What I do know is I know then there is something real for me. And this was. But does that necessarily mean that it is meant to be? OR is that an illusion to tie my into false hopes on future?

Today I believe that I need to let it go. I need to let it go in order to see whether all this was real. Not Only for me. But in order to know that this was not my illusion.
I know I need to find myself again. And I have my to-do list ready in order to fulfil my desires. But I also need to let this interaction take its own pace. If there is such thing as anything real - it will not fade away with time. It requires two people to be ready and engaged in relationship. And I know for me, I need to let things go away now. For my own sake. And finish off my list first.
First thing on my to-do list: What is that makes me happy. Right now - and for most time of my life - it is the fulfilment through what I do. And that is architecture. Still. If things, people and places change, then architecture / or anything where something is created through my understanding and vision - is what I want to do. And right now - I am not at the point where I do it at my best. So for the next entry. I shall be one step closer towards this dream

1. Folio - almost finished. Cover letters - to be finished.
2. Big question-mark to define what is that I seek to find? Guidance. I still feel like I'm learning. And that Is what I aim for. Guidance. With that and my own motivation to be good at what I can do. I will move towards what I desire. Process. Progress.

And so.
It's been years now. Not much has changed though. Still the same old pathetic self destructed bitch who cannot pull herself together. Although it's not something new It's just that this so called personal "quality" starts to flourish and develop some new deeper and stronger roots then ever before. Let's consider this as exploring new Horizons now shall we..

Is it still that it's just too safe and sound inside so I pull all windows wide open to let the storm in and demolish all what's in its way?

They say this is the first day of the rest of your life. And how have you lived it so far? Well for me i'd say the last few ones - da hell.. Was crap. Though, I created that hell. It's all thanks to myself. But well Who da hell wants to live a happy life after all? Isn't that the human nature to self-deconstruction and and rebuilding over and over again?
Happiness is just an illusion that never existed in the first place. It's just those leftovers and traces of naive dreams of childhood that slowly disappears in the shadows of past. If there's any chance for a considerably decent state of my mind tonight than the only way to achieve it is by getting some fresh air.
And that's what I'll do.

Trīs divi viens. Līnijas krustu šķērsu. Portfolio. Universitātes. Vēstules e-pastā. Un atkal -līnijas. Arhitektūra.
Un mīlestība tam visam pa vidu. Hmm. Vai vārda ""mīlestība" lietojums izvēlēts pareizajā mirklī un sajūtu gammu raksturojumā? Nezināma man precīza definīcija tādēļ teikšu - dziļa emocionāla, fiziska un garīga pieķeršanās. Ja tā ir mīlestība, tad jā. Ja tā neatkarīgi no piesaistēm pie kopīgas nākotnes raksturo cilvēka jūtu stāvokli atrodoties šādā sajūtu gammā, tad jā - mīlestība. Īslaicīga, asa, dziļa. Vai iespējams, ka tik dziļa, ka tika izbaudīta tikai tam mirklim? Neieskicējot nevienu sapni par kopīgu nākotni. Vienkārši baudot viens otra klātbūtni līdz dziļākajai dvēseles dzīslai, ķermenim uzbudinājumā smeldzīgi liekot notrīsēt labsajūtā. Tik dziļa, ka prom esot smeldz. Aptuveni 1729,3 km attālumā.
Aktīva darbība tālākās karjeras attīstībā pēdējo mēnešu laikā bijusi mana dziļākā aizraušanās (??) un prioritāte. Kā vienmēr - vienīgi pati sev esmu noteicēja un prioritāte. Cīnoties par izdzīvošanu un sapņiem par labāku nākotni. Nav dziļu izmaiņu sevī. Pašanalīze. Sapņu kristalizācija. Kuri ir tie ieroči, kas cīņai par sapņiem ir gana labi. Vai mīlestība drīkst tikt upurēta nākotnes sapņu vārdā? Vēl aizvien meklēju atbildes.
Vai drīksti dzīvot, sapņojot par laimi nākotnē, tā vietā aiz sevis atstājot iespēju būt laimīgam šodien?
Šodien krūtīs smeldz. Bet ne pirmo reizi. Un noteikti ne pēdējo. Kļūdos?

Verētu teikt, ka pirmo reizi mūžā es tā pa īstam izbaudu sestdienu - Kad nav jāiet uz darbu, vari izmazgāt veļu, atpūsties, gulēt visu dienu un neko nedarīt, jo rīt - atkal uz darbu.
Šķiet, ka vakar bija pirmais vakars, kad Prūdence atļāvās atpūsties. Jā. Tā kā Pubā ar pirmdienu gaidāmas lielas pārmaiņas, tad 5dien visi darbinieki atpūtās līdz pēdējam. Jā 5.10am atvēru dzīvokļa durvis un pārrados mājās. Pirmā nedēļa nostrādāta. Pirmais Jack&cola manā kontā un pirmā ballīte.
Jā un ar to kolēģi šķiet, kaut kāda dīvaini saikne saista. Ar pāris tauriņiem vēderā - īpaši brīžos, kad skatieni satiekas. Neskatoties uz to, ka ballītē dalību ņēma arī viņa draudzene, šī meitne ātri vien tika aizsūtīta mājās. Pats savdabīgākais vakara gaitā bija tas, ka ne vien es šīs dzirksteles jutu, bet mājupceļā, dototies kopā ar viņu un J. uz mājām, uzsākām sarunu ar kādu čalīti. Ārkārtīgi jauku. Un tā kā A. un J. izkāpa krietni ātrāk kā es, tad saruna starp mani un šo čalīti turpinājās aptuveni 20 minūtes. Kādā brīdī viņš izmeta komentāru, ka viņam šķiet, ka A. met aci uz mani. Patīkami no pilnīga svešinieka ko tādu dzirdēt. Itkā skaļi apstiprinot manas iekšējās aizdomas. :)

Šoreiz ir tā, kai laiks un telpa krustojusi manus ceļus ar pagātni. Es atkal satieku cilvēku, kurš reiz daļēji tika definēts kā tuvs. Ir pagājis krietns laiks. Un nu mēs atkal tiekamies. Svešā valstī - vienā pilsētā - Londonā. Un jā. Šobrīd divu nedēļu laikā sarunās un tikšanās reizēs ir aizvadīts krietns laiks. Un Tu vairs nezini kāda virzienā šis laiks dodas.Mazliet bīstami pateikt kaut ko par daudz, tomēr arī iestigt strupceļā, starp nepateiktiem vārdiem arī negribētos. Mulsinoši mazliet. Tomēr jauki savā ziņā. Neziņā.

Kādu laiku nebija sanācis iegriesties. Būtiskākie jaunumi:
1.kārt - ir salabots mans telefons t.i. attēls vairs nav jāizzīlē no 45' leņķa.
2.kārt - šķiet ka kādu brīdi esmu pārstājusi dzīvot. Šodiena ir ievilkusies un izskatās, ka vilksies vēl aptuveni 2 nedēļas. Jā. Šis stāvoklis man neliek justies komfortabli - miera stāvoklis.
3.kārt - un vispatīkamākokārt - neesmu pārstājusi sapņot.

Miegs uzmācas arvien spēcīgāk, bet gulēt doties vēl īsti negribas. Biljarda bumba klusi guļ somā, nemītīgi atgādinot par ceļu kā tā nonākusi līdz melnās somas dziļakajai kabatai.
Īsti nemāku teikt kādēļ tik ļoti strauji pamanījos pieķerties tai domai. Kurā momentā pār mani nāca atklāsme, ka Tava klātbūtne man ir tik patīkama, ka par to jādomā vēl trīs dienas pēc absolūti nejaušas un nenozīmīgas tikšanās. Savādi. Nekas būtisks nenotika. Bumbiņa ir tikai iemesls, kam ļaujos piesiet savu prātu un cerēt uz atkalredzēšanos. Jo bumbiņa kā iemesls nākošai tikšanās reizei likās pietiekami liels un labs arguments līdz zināmam brīdim. Vai arī tās tikai tādas vārdu spēles. Nejauši skatieni pirkstu pieskāriens. Flirts?
Jā. Līdz šodienai. Kad apstiprinājās manas aizdomas.

Nedēļas nogale - pārbagāta fantastiskas atpūtas.
5dienas vakars pusgadu neapmeklētajā klondaikā. Izpildījos godam. Atgriezos ar vērienu.
6diena - ceļš uz liepāju ar stopiem. Un šī diena salauza manu principiālo uzskatu par stopošanu. Jāsaka, ka tas patiesībā ir aizraujošs pārvietošanās veids līdz brīdim, kamēr to nedari viens. Vakars fontaine festivāla ietvaros ar vērienu. Alkohols ar 60% atlaidi un čupa interesantu cilvēku, kas pilnībā atvērti uz komunikāciju. Šajā vakarā gan jāpiebilst, ka vairāk izpildījās B. Jaunkundze. Bet tas paliek starp mums.
7.diena - fontaine pēcgarša. Pateicotie B. plašajam liepājas paziņu (bārmeņu) lokam, brokastu kafija iekļauta fontaine rēķinā.
Rezumē - Liepājā es noteikti atgriezīšos.

Šoka terapija. Vēl aizvien nespēju atgūties. Mani pat tik daudz nepārsteidza fakts, ka viena no viņām ir mauka vārda vistiešākajā nozīmē nekā fakts, kā viņam ir draudzene. Vēl aizvien laikam nespēju to īsti aptvert. Bet šodien tā nespēja šo informāciju sagremot varētu būt alkohola ietekmē. Nekas. Drīz sagremošu. Tālāk jau dzīvoju. Vasis. Šnapstijs. Un es gremoju šo informāciju ar uzviju. Vakar. Bet principā es neko. :D

Mīlu.
L.

Flashback.
10. h darbadiena.
sms

* Atvērts jauns konts hansabankā. Grūti an pateikt, kura banka tagad ir uzticama. un jā. Klaviatūrā "G" burts regulāri ieķeras.
* Nopirka lidmašīnas biļete. Izlidošana - 3. oktobris. Esmu viens no retajiem, kas dodas prom. Pārsteidzošs fakts, ņemot vērā Latvijas sociālo un ekonomisko stāvokli. Jā. Pusotrs mēneis, lai sagatavotos. Dakteri, CV, rekomendācijas dokumenti. Un būs jauns posms. Jācer.
* 24 h esmu pilnībā izvākusies no Ģ. Ielas. Šodien mazliet pietrūkst Rīgas. un zinu, ka pietrūks arvien vairāk, kamēr vien būšu iekš countryside. Kaut kā esmu iemīlējusi to kustību un skudrupūžņa sajūtu. Rīga.

Jāpiebilst, no parastās dienas - telefona remonts ienes savas vēsmas uz savādo pusi.. Dam Dam.. Jaunas vēsmas. Vai. Precīzāk - stipri sena virtuālā realitāte aktivizējas pilnīgā realitātē.
Jā Tas cilvēks bija fascinējošs jau sākotnēji ar apbrīnojamu sarunu spēju, izdomu, aktivitāti un adītprasmi. Jāpiebilst, reti kuram cilvēkam piemīt šis talants. Jo īpaši - puikam, kas mācās 8. klasē. Pirms 8 gadiem. Damn.. Sen tas bija. Bet ir personas, kas no atmiņas nepazūd krietni ilgu laika periodu. Un lūk. Nedēļas laikā esmu viņu satikusi jau 2 reizes. Lūk TAS ir amizanti.
Jā, sētas pagalmu un skrituļdēli viņš nomainījis pret sarkano jūru un kaita dēli un pūķi.. Nemaz nefascinē.

Un jā. Prūdence turpina taisnvirziena kustību uz priekšu. Ar nelielām nobīdītēm un atkāpītēm, bet principā, precīzi pēc plānotā. Nākošais pieturas punkts - Londona. Tālāk... Par to tad tālāk arī parunāsim. Dam dam.

Mīlu.
L.

We might live, Love, And grow old togother. Or not. :) Good luck. Love you. L.

Man jau likās, ka tas pierims... Šodien tāda dalīta sajūta. Klausos Zen Garden. Paldies Tev par to. Un jā.. Grūti saprast kā ir.. Grūti pie šīs mūzikas vārdus atrast... Lai gan šajā gadījumā to ir grūti arī bez mūzikas. Nekas.. Gan paši atnāks..

Mīlu.
L.

I'm In my place.
I'm on my way.
I'm dreaming.
I believe.
[..]
I'm Alive.

You made my day.

Šodien iesniedzu dokumentus RTU. Jau otro reizi pēc 3 gadu pārtraukuma. Šoreiz gan uz otro kursu, tomēr ceru šo neieviest par paradumu. Neskatoties uz to, turpinu uzdot jautājumu - kas tālāk. Mazliet par eksistenciālu tas skan. Tomēr galvenokārt uztrauc tuvākā nākotne.

Kā jau lielai daļai, šobrīd spēcīgs jautājums un pārbaudījums ir - cik liels Latvijas patriots es esmu. Un cik spēcīga manī ir neapturamā vēlme redzēt, kas mīt aiz robežām. Aiz Latvijas. Aiz Eiropas. Ne tikai 10 dienu ekskursiju tūrē, bet tā pa īstam. dzīvojot. Izbaudot dienas. Un nedienas.
Galvenokārt jau papildus pārbaudot sevi - cik daudz es spēju izturēt, cik daudz es varu panest. Kur ir manas robežas.

Jā, un neskaitot tuvākās nākotnes plānus, papildus galu nodarbina eksistenciālie jautājumi. Kopš diplomdarba aizstāvēšanas pagājis kāds laiciņš un atkal ir atgriezies brīvais laiks, lai sāktu apfilosofēt visu pēc kārtas. Diemžēl šajā sakarā atbuldes vēl nav manāmas.

mm.. un vēl kāds nemiers pamanījies nomocīt pēdējās pāris dienas. Bet jādomā, ka tas drīzumā pierims. Va gluži vienkārši noplaks uz citu - jaunu notikumu fona. Man ir nelāga aizdoma, ka ja man būs izdevība doties prom. Aizbraukt, tad būs pāris cilvēki, no kuriem es gribēšu atvadīties. Iedzert kopīgu kafiju, pateikt kāda viņiem bijusi nozīme un atdot mazo, zilo gumijas haizivi, kas turpina karāties līdzās manam atslēgu saišķim.

Vēl nav īsta vaara. Vēl ir skola.

Bet drīs tas būs galā. Un tad tālāk. Jaunas piesaiste jāmeklē.

Mīlestība. Jā kādreiz bija mīlestība. Tagad ir atmiņas. Pozitīvas pārsvarā. Un nav vairs tā, ka skumji. Tagad patīkami atminēties. Laikam posms ir noslēdzies. Un nevajag censties pagātnē atgriesties.

Bērzs pie apvāršņa ir parādījies. Dīvainā kārtā viņam radusies vajadzība pēc manis. hm. BEt šoreiz kaut kā pazudis tas rozā briļļu sindroms. Pirms pieciem gadiem viss tik skaisti liekās. Tagad - realitāte. Un bērzs arī - pārāk reāls. Nav vairs tas bērzs. Par spīti tām dzirkstelēm, kas sprēgā, skatieniem satiekoties. Lai gan. Ņemot vērā Bērzu. [..].

Jā un Endijs arī. hmm.. Laikam tāpēc pavasaris.

Bet man šodien mīlestība ir arhitektūra. Rokas pieskāriens. Mm...
Un lūk eseja.
Nolikšu šeit. Lai nepazūd kompi revidējot.
Kaut kā skaisti tie vārdi savijās. Gribu tos noglabāt. Nedienām. Kad piemirsīšu, kādam mērķim es kalpoju, pārlasīšu. Un centīšos atgriesties.

Arhitekts, kas mani iedvesmo - Ludvigs Mies van der Rohe.
„Dievs mīt Detaļās”. Vārdi, kas uzplaiksnī atmiņā reizēs, kad arhitektūra aizkustina sirdi. Ar šiem vārdiem vēlos iesākt eseju par 1866. gadā dzimušo arhitektu Ludvigu Mies van der Rohe. Neskatoties uz to, ka viņa dzimšana datēta precīzi 101 gadu pirms manas dzimšanas, arhitekta profesionālā izteiksme radījusi darbus, kas ļauj ticēt šiem vārdiem – Dievs mīt detaļās. Arhitekta profesionālo darbību var apskatīt no dažādiem skatu punktiem, bet tā kā Mies van der Rohe, manuprāt, bija ne vien spilgts arhitekts, bet arī veiksmīgs arhitektūras teorētiķis – konstruktīvs precīzs un kodolīgs izteicienos, tad esejā arhitekta darbību apskatīšu tieši caur viņa izteicienu prizmu.
„Dievs mīt detaļās”. Jau iepriekš minētais izteiciens kas man saistās ar vienu no izteiksmīgākajiem arhitekta projektētajiem darbiem – Barselonas internacionālajai izstādei projektēto Vācijas paviljonu – ēku, bez noteiktas funkcijas un ar apbrīnojamu telpisko izvietojumu. Tajā atspoguļojas izcila materiālu, vides, telpas un gaismas sintēze. Pateicoties sienām, kas galvenokārt veidotas kā atsevišķas vertikālas plaknes no stikla un dažādu veidu marmora apdares, telpiskais izvietojums skatītājam ir viegli uztverams. Zem noteikta gaismas staru krišanas leņķa, telpa tiek ne vien izsauļota, bet ar marmora apdares palīdzību, gaismai veidojas noteikta nokrāsa un atstarošanās intensitāte, kas telpā rada atšķirīgu noskaņu rīta, pusdienas, vakara gaismai. Šeit atkal jāpasvītro šīs rindkopas izteiktie ievadvārdi. Katra detaļa, kurai precīzi atrasta funkcija un izmantotas tās labākās īpašības, apstiprina šo frāzi. Un šis, manuprāt, ir viens no būtiskākajiem arhitekta uzdevumiem – telpiskajā plānošanā integrēt un izcelt vides, materiāla, klimata un gaismas labākās īpašības. Ideja arhitektūrā ir pakārtota, būtiskākais ir vides konteksta, funkcijas, materiāla veiksmīga integrēšana projektā.
„Mazāk ir vairāk” un „Kauli un āda”. Šīs frāzes raksturo Mies van der Rohes radīto arhitektūru un iezīmē paralēles ar plaši zināmo izteicienu: „viss ģeniālais pēc būtības ir vienkāršs”. Visuzskatamāk šī ideja atspoguļojas realizētajā projektā „Farnsworth house”. Plānojums – taisnstūra formā izvietots simetrisks kolonnu tīkls, stiklotas fasādes un „kaste” sanmezglam un virtuves zonai. Lai arī plānojums maksimāli primitīvi veidots, manuprāt, tas radīts apbrīnojami funkcionāls. Lai arī nav bijusi personīga iespēja pabūt šajā ēkā, tomēr pieejamā informācija ļauj nojaust, ka atrašanās šādā telpā ļauj cilvēkam „elpot”, jo ir radīta pilnīga sasaiste ne vien ar apkārtējo vidi (pateicoties stiklotajām fasādēm), bet arī ar pašu telpu.
„Labāk būt labam nekā oriģinālam”. Būt labam arhitektūrā, radīt labu arhitektūru. Jēdziens „laba arhitektūra” liek aizdomāties par pamatkritērijiem, kas veido labu arhitektūru. A4d veicis pētījumu meklējot atbildi uz šo jautājumu. Manuprāt, ne tādēļ, lai precīzi definētu šo jēdzienu, bet lai raisītu cilvēku pārdomāt, kādi kritēriji uzskatāmi par labas arhitektūras pamatnostādnēm. Arī manī šis jautājums izvirza plašas iekšējas diskusijas un pretrunas, bet iezīmējot, galvenās vadlīnijas labas arhitektūras radīšanai, vēlos to saistīt ar kontekstuālismu, funkcionālismu, laika faktoru un estētiskajām vērtībām. Tomēr uzskatu, ka estētiskās vērtības var attīstīties tikai uz konteksta un funkcionāli pārdomātas arhitektūras bāzes. Masu medijos pieejama plaša informācija par noteikta rakstura arhitektūras radītājiem – tā sauktajiem „stārhitektiem” – arhitektu daļa, kas cenšoties būt oriģināli, pazaudē šīs profesijas, manuprāt, vienu no būtiskākajām prasībām – arhitektūra, lai arī kādos apstākļos veidota, ir radīta, lai kalpotu cilvēkam. Viss, ko cilvēks rada, tiešā vai netiešā veidā kalpo cilvēkam. Šo vadlīniju paturēt par prioritāti būtu svarīgāk par vēlmi pašapliecināties citu acīs. Tas, vai arhitekts, spēj šo jēdzienu ne vien izprast bet pielietot praksē, ir individuāls ceļš.
Kādēļ Ludvigu Mies van der Rohi gribētu dēvēt ne vien par izcilu, bet arī oriģinālu arhitektu, ir fakts, ka aptuveni 100 gadus pēc arhitekta aktīvās darbības, cilvēki vēl aizvien mācās no viņa darbiem, studē, viņa radīto arhitektūru un tās kvalitātes kritērijus. Šo kvalitāti nav ietekmējis laika faktors. Šķiet par iemeslu tam ir bijusi arhitekta spēja atrast katras konkrētās telpas raksturu, jo ikvienas oriģinālas idejas pamatā ir laba arhitektūra, tas ir, iedziļināšanās situācijā un ietekmes faktoros. Manuprāt diezgan veiksmīgi šī ideja formulēta jau minētajā A4D veiktajā aptaujā ar J. Plēsuma vārdiem: "Arhitektūrai jābūt autentiskai - tādai, kur unikālais autora redzējums caur savu prizmu traktē objektīvo kritēriju sasaisti, radot jaunu, nebijušu vērtību".
„Arhitektūra ir laikmeta griba pārtulkota telpā”. Tradicionāli pieņemts dimensijas raksturot ar noteikta objekta attiecību pret citiem objektiem: arhitektūrā ar trīs dimensijām raksturo platumu, garumu un augstumu. Bet šis arhitekta izteiktais apgalvojums pasvītro ceturto dimensiju – laiku. Cilvēka dzīve veidojas atkarībā no konkrētā brīža vajadzībām. Tāpat notiek ar arhitektūru. Arhitekta rokrakstu iezīmē ne vien viņa profesionālās spējas, bet arī laiks un vide, kurā arhitekts dzīvojis un strādājis. Šajā gadījumā jāiezīmē, ka Mies van der Rohe dzīvoja ne vien savā laikā, bet reizēm pat mazliet pasteidzās tam priekšā. Projektējot debesskrāpjus Mies van der Rohe ienes jaunas vēsmas. Viņa projektētais debesskrāpis ASV – Dvīņu torņi (Twin towers), kas risināts stikla un tērauda konstrukcijās, izraisa plašas diskusijas, tomēr ar laiku gūst atzinību un materiāls tiek izmantots arī citos Mies van der Rohe augstceltņu projektos. Kritika bieži tiek izteikta balstoties uz neizpratnes izraisītajiem jautājumiem par konkrēto tēmu. Mies van der Rohe bija viens no tiem, kas lauza stereotipus meklējot jaunu materiālu un tehnoloģiju integrāciju savā darbībā. Manuprāt, Mies van der Rohi var definēt kā sava ceļa gājēju, kas, respektējot vides kontekstu, laika faktoru, funkcionālo pamatotību un citus „labas” arhitektūras pamatkritērijus, spēja ienest savu subjektīvo redzējumu arhitektūrā, iezīmējot jaunu stilu attīstību. Mainoties ceturtajai dimensijai – laikam – nemainās cilvēka redzējums uz kvalitatīvu arhitektūru. Tās vērtība nemazinās, „nenoveco”.
Ikvienas pārdomas par noteiktu tēmu, izraisa jaunus jautājumus, uz kuriem atbilžu meklēšana izraisa nākošos jautājumus. Saistībā ar arhitektūru atbilžu meklēšana ir īpaša ar to, ka šī sfēra pēc būtības ir cilvēka darbības process, kura rezultātā tiek radīta telpa cilvēkam vai plašākai sabiedrībai. Un radīšanas procesā rodas gan jautājumi, gan atbildes. Cilvēka – arhitekta - iekšējā attīstība, domāšana un izpratne par kvalitātes kritērijiem atspoguļojas viņa radītajā arhitektūrā. Spēja uzdot īstos jautājumus, rast atbildes un pielietot tās praksē, manuprāt, bijusi spilgtākā Arhitekta Ludviga Mies van der Rohes rakstura iezīme. Tā kā šis arhitekts bija gan praktiķis gan teorētiķis, tad ikviens arhitekta izteiktais apgalvojums, ne vien raisa pārdomas, bet arī ļauj ieraudzīt izteiktās idejas viņa arhitektūrā, rosina vēlmi turpināt meklēt atbildes un uzdot jaunus jautājumus. Un es esmu pārliecināta, ka tikai meklējot ir iespējams radīt arhitektūru, kas ir ne vien funkcionāla, bet arī atbilstoša cilvēka iekšējai pasaulei, spējot celtni padarīt par sava laika zīmi, jo ar trīs dimensijām cilvēkam – arhitektam ir jābūt par maz.

Pārāk atklātā?
Man šifrēties? Būt citai? Pretēji apgalvojumam - būt sev pašam? Melot? Samāklsoti tas skan.
Esmu viena - atklāta. Tu esi - melis - viens. Atšķirība ir patiesībā.