žēl, ka es tā arī nekad neesmu bijusi Šveicē pie sava īstā mātes tēva...

bet mans tēva tēvs - Jānis [protams] - bija viens no tiem pirmajiem, kas pieteicās pats pie vāciešiem. jā, viņam krievi labi par to "atmaksāja" Sibīrijā, tomēr viņš atgriezās atpakaļ apmēram 1951./52.gadā un uztaisīja man krustēvu un tēti :) - reāls paldies par izturību!

un šo es saku tamdēļ, ka uzfilmēju beidzot savu demo ziņu priekš tv24.lv šodien - noskaņās par skaistumkonkursiem, krīzi, aizvainojumu un to, ka sociālismā vismaz bija skaidrība, ka pēc tehnikuma var iet un strādāt 5 gadus vienā konkrētā vietā :)

ar uzsvaru uz "konkrētā" ;)

nu tad parasti sūtīja uz kaut kādu cehu, ražotni, skolu vai uz ārstiem! - tikai totālie dīkdieņi drīkstēja būt aktieri :)

reālais vectēvs Jānis sasniedza 82 gadu vecumu, bet tas otrs [it kā nereālais] aizdzīvojās līdz 98.

Kādas man ir iespējas nomirt 25 gadu vecumā, ja man pat ir velo tiesības un nevienas skrambiņas tajās oriģinālajās riepās ritenim, ar kuru braucu jau kādu ceturto gadu, bet kurš ir izgatavots kādā 1970./80.gadā? B kategoriju man šobrīd neviens nedos - pārāk vājprātīgi uzvedos visādās publiskās vietās :D

Viena mana vectēva stāsts bija ar daudz ātrāku skumjāku galu, un nav jāstāsta, iespējams, ka arī otra, bet to savukārt neviens nav varējis atnest un izstāstīt. Trešais uzaudzināja mani, un pēc 25 pie cara tētiņa jūras dienestā pavadītiem gadiem bija īstens pacifists.

Tu taču pats saproti, ka tavs ierosinājums ir absurds. Vismaz pašreizējā ārpolitikas loģikā.

pamato

Politika un ētika tiek maisītas kopā vien tad, ja tas STIPRĀKAJAM ir izdevīgi. Pat, ja Latvija atvainotos visiem pasaulē par visu, tāpat mums pārmestu žīdu šaušanu un vaņku tiesību neievērošanu. Ja tas būs kādam izdevīgi. Un atvainošanos Kremļa vēsturnieki apzīmētu kā viltīgu revizionismu.
Pārāk liela atklātība atgrūž...
Bez tam par cik valstīm esi dzirdējis, ka tās atvainotos kādai cilvēku grupai par tiem nodarīto? Bez mūžīgi peramā zēna Vācijas, protams. Redz, ASV vēl joprojām nav atvainojušās par Tokiju, Hirosimu, Nagasaki. 70 miljonus savu tautiešu noslepkavojušajam Mao vēl tagad Ķīnā ceļ pieminekļus. Lielbritānija atsakās atvainoties Britu Sadraudzības valstīm par kolonizācijas gaitā radītajiem zaudējumiem. Par Izraēlu un Krieviju es vispār nerunāšu.
Piemēru, no kā mums mācīties, ir daudz.

Tavi piemēri norāda uz to, ka atvainoties neizdevīgi ir tieši stiprākajiem. Tā ka ir neliela pretruna.

Mums vienmēr ir bijis grūti izskaidrot, kāpēc esam bijuši te ar vāciešiem, te ar krieviem. Šāda atvainošanās būtu lielisks diplomātijas paraugs, kas pieklājīgā formā norādītu uz lietu patieso būtību - mēs to esam darījuši negribot, piespiedu kārtā.

Un pēc šāda paziņojuma, uz kuru, kā jau teicu varētu atsaukties pēc tam un mūžīgi mūžos visiem, kas mums kaut ko jebkad gribētu pārmest.

Atklātība neatgrūž, ja tā ir korekti pasniegta.

Atsaukties uz atvainošanos protams varētu, bet ir jautājums, vai to ņemtu vērā. Man šķiet, uztvertu labākajā gadījumā kā ekstravaganci. Sliktākajā - kā liekulību. Bet, ja atrod veidu kāds pīarščiks, kā to adekvāti pasniegt...