Es lasīju līdzīgas idejas Dawkinsa grāmatā
https://en.m.wikipedia.org/wiki/Memetics

Jā, vienīgi memes ir tik neprecīza un variācijām pakļauta pamatvienība, ka ja uzskatām, ka memes ir informācijas pavairošanās analoģija ar gēniem, tad kopētās informācijas mutācijas notiek tik plaši un nepārtraukti, ka tas īsti nevarētu darboties lietderīguma aspektā, ja vien mērķis nav entropija un pieaugošs haoss.
Ja es būtu kompetents šajā jomā un ieienteresēts to padziļināti pētīt, es vērtētu informācijas kvalitāti pēc tās pavairošanas kontekstā ar Maslova piramīdas daļu, kurā atrodas vairākums savrupās jeb īpatnās kultūras pārstāvju. Kvalitātes pamata kritērijs būtu a) godīgas jeb faktiem atbilstošas un pietiekami iekļaujošas interpretācijas saglabāšanās pakāpe pēc daudzām pavairošanas iterācijām, b) pavairotās informācijas stabilitāte jeb nemainīgums, neatkarīgi no sākotnējās kvalitātes, c) pirmo divu tipiskās atšķirības atšķirīgās apdraudējuma pakāpēs.
Piemēram to, kā kvalitāte saistībā ar katras savrupās jeb īpatnās kultūras sasniegto vajadzību apmierināšanas līmeņiem dažādās apdraudējuma pakāpēs.
Teorija būtu apmēram šāda:
1) ja piramīdas lejas- un vidusdaļas tipa sabiedrībās, kur notiek primitīva cīņa par eksistenci un pamatvajadzībām, savrupās kultūras informācijas telpā
a) pastāv netāls un reālistisks apdraudējums, dominētu salīdzinoši vairāk neētisku ideju un to realizācijas pieļāvumu un rīcību. Tostarp informācijas sagrozīšana, spēcīgi mīti un vertikālas varas struktūras, lai nodrošinātu kontroli pār informācijas dezorganizāciju cīņā ar reāliem draudiem, ja tādi iestājas. Tas izraisītu nekvalitatīvas, bet stabilas informācijas pārnesi;
b) pastāv tāls un nereālistisks apdraudējums, pamatvajadzības tiek nodrošinātas decentralizēti sadarbojoties mazās kopienās, un informācijai ir tendence būt kvalitatīvai un stabilai, bet mītiem (kas netiek postulēti kā patiesi) ir fonkcija rosināt virzīties uz augstāko - pašrealizācijas līmeni.
2) Tuvāk piramīdas augšgalam, kur sabiedrībā kopumā pamatvajadzības ir apmierinātas un indivīdi var nospraust sev virsmērķi pašrealizācijai un, dzīves gaitā papūloties, to arī sasniegt, tad ja:
a) pastāv netāls un reālistisks apdraudējums, pamatvajadzības un individuālā pašrealizācija par spīti apdraudējumam aizvien tiek nodrošinātas sadarbojoties un decentralizēti, un informācijas nodošanai ir tendence būt kvalitatīvai un stabilai, bet var iegūt strauji lejupejošu tendenci, ja apdraudējuma pakāpe pārsniedz noteiktu robežu;
b) pastāv tāls un nereālistisks apdraudējums, pamatvajadzības un individuālā pašrealizācija tiek nodrošinātas sadarbojoties, un decentralizēti, bet informācijai ir tendence būt kvalitatīvai, bet mazāk stabilai, jo stabilitāte traucē indivīdu pašrealizācijai - tai nepieciešami jaunu konceptu meklējumi, vairāk faktu un interpretāciju.
Militāru konflikta iestāšanās gadījumos abu līmeņu savrupās kultūras par pagaidu virsmērķi izvirza pašsaglabāšanos, atturot, vai iznīcinot pretinieku. Katras no konflikta pusēm kultūrā lielā mērā var iejaukties pretinieka kultūra, izņemot, ja vien par papildus virsmērķi netiek nosprausts to nepieļaut. Abu līmeņu kultūra mēģina vai nu neuzkrītoši nokopēt vērtīgāko no pretinieka kultūras, vai uzspiest savējo, vai pat piedēvēt pretinieka labākās kultūras iezīmes savējām, bet sliktākās savējā - pretiniekam.
Konflikta laikā, pie nosacījuma, ka nepastāv ārēja, labi informēta arbitrāža, informācija par pretinieku tiks pavairota kā nekvalitatīva (sagrozīta) un stabila. Ja arbitrāža pastāv, tad augstāka līmeņa sabiedrība pavairos kvalitatīvu un stabilu informāciju, bet zemākā - centīsies nobloķēt arbitrāžas piekļuvi faktiem, kā arī savas sabiedrības piekļuvi arbitrāžas informācijai, un, ja iespējams, piegādās arbitrāžai nekvalitatīvu (tīši sagrozītu vai vienpusēju) informāciju.

Vispa6es līdzīgi domāju, kaut arī neliekas sabiedrības tik lineāri "augstākas" un "zemākas". Var novērot vis dažādākās kombinācijas, degradēšanos un pretrunas.

Es domāju vai sabiedrību var aprakstīt ar kādu stabilu vērtību kopu? Un ka tajā ir kritiski elementi, lai nezaudētu identitāti.
Piemēram, latviešiem identitāte ir ļoti fokusēta uz valodu, bet ir piemēri, kur viena kultūra izmanto vairākas valodas, gan piemēri kur vairākas kultūras izmanto vienu valodu.
Vai var būt zinātne, ja nav vārda brīvības?
Vai kāpēc citu seksuālā orientācija daudzās kultūrās ir tik svarīga, ja tieši tā neko īsti neietekmē?
Un ka varbūt ka nevar patvaļīgi nokopēt vērtīgāko no pretinieka kultūras, pie reizes nekopējot arī ko citu, jo tas vērtīgais citādi nebūs dzīvotspējīgs, kā pārstādīta egle ar aprautām saknēm nepiemērotā augsnē.

Ar vērtību kopu domāju, ka var, tie ir informācijas par vērtībām pamati, ko ieliek ģimene, jo īpaši vecvecāki, bērnudārzs, skola, dominējošā vai marginālā reliģija, TV, kino, teātris, mūzika, un tagad jau arī socializēšanās internetā, jo īpaši datorspēles, vēlāk arī dažādas garīgās pilnveidošanās prakses un arī apziņu izmainošas vielas.
Manuprāt valoda nav īsti vērtību kopas daļa, bet vērtība pati par sevi. Piemēram, mums īpatnais verbalizētās komunikācijas veids kas reizē nosaka, kādā veidā domājam, proti, samērā disciplinēti, jo valoda ir salīdzinoši stingri un sarežģīti lokāma.
Mūsu vērtību koncentrāts, manuprāt, ir dainas, kas liekas aizvien pašu nepietiekami novērtēts tīrradnis.
Vizuālais kods ar piesaisti panteismam - latvju raksti - ļoti tīri savās formās.
Zinātne bez vārda brīvības - jā, bet izolēti stagnējoša, individuāla.
Seksuālas orientācijas minoritāšu tabu kā tādas uzvedības risks, kas apdraud īpatnās kultūras saglabāšanos, ja tā kļūtu par mažoritāti, jo apstātos ataudze. Kas manuprāt ir par pamatu arī nosodījumam atsevišķās reliģijās un arī kultūrās. Citu iemeslu man grūti iedomāties.
Par pretinieku kultūru - droši vien ir variācijas. Kaimiņu nenormāli brutālie lamuvārdi, piemēram, ir tīri labi iesakņojušies. Jo ļauj ātri nolaist tvaiku, pie viena emocionāli pastiprināti izteikties, bet kopumā, manuprāt, degradē izteicēja personības smalkumu un ved uz piesaisti izteiktajam zemapziņā kā akceptējamas amorālas rīcības paraugmodelim. Kā runāsi, par tādu paliksi.