Bad take. Tas drīzāk ir normāls arhaisko eiropiešu agons, apolloniskā formas un koordinācijas tīrība. Paskaties uz skotu kalniešiem, viņi tur sāncenšas akmeņu mešana. Ciltij vajag savu lepnumu, spēka un parākuma vienību, priekšstāvju kopu, kuru uzlūkojot, atpazīt labāko sevis versiju. Pārākums kādā sporta veidā ir izcilība, tikums. Vai tad nepriecāsies par labu podu darinātāju un teicamu jumta meistaru? Tā nu sanācis, ka latvieši un leiši labi māk grozbumbas spēli. To psiholoģizēt ar kaut kādiem šarlatānu kaktu kantoros sagudrotiem kompleksiem ir bābiski vārgi.

Varu kļūdities, bet liekas, ka arī te uz beigām spīd cauri kompleksiņi. Bet paldies par viedokli, ir vērtīgi padiskutēt.
Mans arguments - bezkompleksu apolloniskās formas tīrībā netiek noniecināts pretinieks, nedz mimētiski atdarinātas citu, plašāk atzītas kultūru iezīmes. Mazu, kompleksainu cilšu kultūrā gan.
Kāda latviešiem un leišiem saistība ar Holivudas sliktajiem zēniem vai japāņu džedaju anime, kur pa virsu uzkļepīti karodziņi? Ja X-ā ieliktu fragmentus no 'Baltu ciltīm', tad Apollons un kalnieši varētu cieņā paklanīties. Bet tagad - greznošanās ar svešām spalvām, izliekoties par to, kas nekad neesam bijuši.

Apgalvojums "X, jo kompleksi" vispār nepasaka neko. Tas ir tāpat kā teikt, ka Breivīks nošāva sociāldemokrātu bērnus, jo viņam bija uzmanības deficīta sindroms. Tādi teikumi ir jēgas caurumi.
Bet kāpēc "svešām spalvām"? Latvieši bija basketbola topā jau 30tajos, kad nozare tikai tapa. Panievāt pretinieku dažubrīd piederas pie žanra iekšējiem notikumiem. Te tev nav nekādi aristokrātu riesta danči un cita veida pompoza putnošanās. Te ir proletāriešu ielas sports, kurā, līdzīgi kā boksā, pretinieka niavāšana ir daļa no iekšējā rituāla. Ja ir uzvara, tad ir zaudētāji. Tā ir savstarpēji izslēdzoša binaritāte. Ja kāds zaudē, tiek pārvarēts, nu neko, pats vainīgs, viņš ir lūzeris. Bijušajam ASV prezidentam vienā bērnu grāmatiņā bija lieliska pamācoša maksima: "winners cannot be losers". No uzvaras, pārākuma un kundzības vismaz vienā nelielā lauciņā nevajag kaunēties. Ja baltie balti bumbas spēlē uzvar vai uzvarēs uz papīra fiziski stiprākos nēģerus, tad iemesli priecāties par apollonisko formu tīrības pārākumu ir divtik.

Saskatu te grafomāniskas riesta dejas, bet varu kļūdīties :)
'Svešām spalvām' tāpēc, ka jau iepriekš paskaidroju par mēmēm, kuras paņemtas no citām kultūrām virsū uzliekot LV un LT karodziņus. Vai pārāk sarežģīti skaidroju?
Apgalvojums 'jāuzvedas X, jo ielas sports' un salīdzināt parastu sadzīves psiholoģiju ar psiha manifestu varbūt nav gluži jēgas caurumi, lai ko tas nozīmētu, bet kā minimums klišeja + aplama analoģija, tāpēc neiztur Okamas asmeni.
Padomājot ar vēsu prātu, ikkatrs uzvarētājs reizē ir zaudētājs, jo nevarēs palikt uzvarētājs vienmēr. Tāpēc īstais, episkais uzvarētājs pēc uzvaras ir vēss un savaldīgs, bet līksms zaudējumā, jo zina, ka uzvarētājs drīz kritīs no sava īslaicīgā troņa. Un zina arī, ka liks lietā zaudējumā gūto mācību, lai nākamreiz uzvarētu.
Tāpēc lēkāšana un pretinieka zākāšana nav uzvarētāja lieta, bet gan mehānisms hroniski pazeminātas pašapziņas īslaicīgai (pār)kompensācijai. Nākamais kompleksaina cilvēka sagaidāmais pārkompensētais solis - lamāt savus vakardienas varoņus pēc pirmā zaudējuma, izgāzt dusmas uz kādu, kas pa rokai, vai īgni klusēt.
Tu zaudēji argumentācijā, bet man tas ir gluži vienaldzīgi, jo uzvarēt anonīmu komentētāju ir kā nokautēt tukšu gaisu. Lai veicas publicitātē!

Es skatos visādus eNBēAā, eirōlīgas un lbl arī ne kā mazā nācija. Visu pēc kārtas un daudzu gadu garumā. Esmu žanra fans, kā šūgeiza, ne nacionālā šūgeiza

Viss labi