Manuprāt, tā gan nav.

Ierakstā ir vairāki minējumi, par kuru tieši raksti?

Es par skaudību, nenovīdību, greizsirdību (tās, protams, katra ir atšķirīgas lietas) kā pamatu. Nebūt ne obligāti.

Individuāli, protams, neobligāti.
Globāli - alkatība, kas, manuprāt, izriet no hroniskas skaudības, rada kalpību, kurā starpnieks ir nauda, un reizē skaudība motivē kalpojošos censties vairāk, lai tie kļūtu pārāki par sev līdzīgajiem. Bet tie, kas algo, tiecas saraust vēl vairāk līdzīgu iemeslu dēļ.
Tas ir tikai novērojums, bez nosodījuma vai aicinājuma uz "taisnīguma atjaunošanas" revolūciju. Bet vērtību transformācija uz pieticību un ne-skaudību gan var vērst uz labu. Sākumā individuāli, bet šādu individuālo izvēļu apjomam sasniedzot vairākumu, sāk darboties mīmikrija, un transformācija pamazām realizējas arī sabiedrības līmenī.

*Nevis vienmēr dominē bet vienmēr (arī) ir, man tā škiet būtiska atškirība. Jo - kas dominē - tā ir izvēle. Un bieži dominē tieši tas ko mēs nezinām Vai negribam zināt

Tieši tā, bieži dominē tieši tas ko mēs nezinām, vai negribam zināt. Tostarp arī sāpes un nenoteiktība. Sāpes var būt arī neapzināti klātesošas, un, piemēram, psihosomatikas izpausmes, iespējams, ir psihes stabilizācijas mehānisms, kas novērš uzmanību, lai tās nebūtu jājūt un jāapzinās pilnā apjomā.

šis ir arī tas, ko sauc par "ceļu" - savas psihosomatikas atšķetināšana. pieaugušam cilvēkam tas ir pa spēkam.

Labs nosaukums grāmatai par tēmu būtu 'Ceļš, pa kuru neviens negribēja iet', hehe

Manas stiprākās ilgstošās sāpes ir ar līdzjušanu cauri gadiem pieredzēt savu novecojošo vecāku pieaugošās ciešanas viņu neatgriezeniskajā fiziskās un mentālās veselības sairšanā, un apzināties, ka ar savu mīlestību un rūpēm es varu tikai censties mazināt atsevišķus viņu ciešanu aspektus, kas citādi būtu vēl daudz šausminošāki, bet es nevaru viņus izglābt.

Caur šo pieredzi šīs sāpes laika gaitā pavēršas arī plašākā mērogā, jo iemāca vieglāk saskatīt un atpazīt ciešanas arī citos cilvēkos, un sajust, cik viņiem ir grūti.

Neredzu, kā šo sāpju pamatā būtu skaudība.

Taisnība, nav gan. Bet līdzjušanas sāpes vismaz mani neievaino tā kā nodevības.

Jā, protams. Tikai gribēju ar piemēru norādīt, ka savā ierakstā tu plašo sāpju jēdzienu neviļus noreducēji uz vienu sāpju paveidu, par kuru tobrīd fokusēti domāji. Sāpju ir daudz un tās ir dažādas. Par to, ka tās kopumā dzīvē dominē, gan piekrītu.

Man pašam tā gan nešķiet, sniedzu to drīzāk kā piemēru, bet no malas noteikti labāk redzams :)

atspēkošana kā cīņa ar daudzgalvainu pūķi tik tiešām ir viens bezjēdzīgs pasākums. taču, manuprāt, (to saku pilnībā nezinot kontekstu) vismaz vienreiz kaut kur jāizskan arī tavai versijai. tam vai ieklausīsies nav nozīmes.

Nē, nav jēgas liet eļļu ugunī. Cilvēki nostāsies uzbrukuma aizsargpozīcijās. Jo visi jau gribējuši labu. Atmaskot "sliktos" (sabiedrības saglabāšanas instinkts) ir noderīgi, bet, ja nepatiesi, tad - kam gan negadās kļūdīties šādos sīkumos. Un es arī objektīvi nevaru sevi nosaukt par "labu", jo neesmu nesavtīgi pilnībā ziedojies sabiedrības labuma vairošanai. Tādēļ - viss kārtībā.

kurš tad vispār var sevi objektīvi nosaukt par "labu". bet, nujā, tev labāk zināms, kā rīkoties. es tikmēr no šīs sarunas paņemšu sev vārdu salikumu uzbrukuma aizsargpozīcijas :)

Laikmeta iezīme :)