a kādi ir ētiski?

Tas ir sarežģīts jautājums, bet Kanta kategoriskais imperatīvs ir viena no iespējamajām atbildēm.
Sarežģīts tāpēc, ka, sakņojas kultūrā un tās uzslāņotajās vērtībās, kas dažādās kopienās var būtiski atšķirties. Kā arī tajā, cik patiesos faktos balstīta un (ne)manipulatīva ir, piemēram, valsts informācijas telpa. Ne katrs spēj būt tik stiprs, lai pateiktu, ka vecākiem, skolai vai plašsaziņas līdzekļiem nav taisnība un savas izvēles izdarītu neatkarīgi, kā arī veltītu laiku un enerģiju, lai iedziļinātos konkrētās tēmas vēsturiskajos aspektos un pārlasītu lielu daudzumu pētījumu par tēmu, lai izsvērtu, vai plānotā it kā ētiskā individuālā izvēle tiešām var būt par labu paraugu visiem.
Tādēl manā ieskatā plaša un kvalitatīva individuālā izglītība ir nepieciešama daļa no eventuāli ētiskas rīcības uzstādījuma. Otra daļa ir tādas personības izkopšana, kas pēc būtības un savā attieksmē ir laipna, sargājoša un reizē iedrošinoša, toleranta pret citu kļūdām. Citiem vārdiem - mīloša.

Protams. Nezinošs nevar būt ētisks. Nu t.i. viņš var gribēt bet viņam nesanāks.

Toleranta pret citu kļūdām, okej bet pēc izlabošanas, citādi kļūdas uzkrāsies un būs apmēram tas kas vēzis.

Nu jā, patiesā mīlestībā ir jābūt arī sava veida stingrībai. Kādas septiņas reizes parastā cilvēka atkārtotas kļūdas jāvar pieņemt, bet atbildīgos amatos - vienreiz.

Jāņem vērā arī, ka tendences atkārtoti kļūdīties noteiktā veidā cēlonis parasti ir kāda trauma, neadekvāta audzināšana, vai pat aplama izglītība. Parasti tā nav līdz galam izprasta un atbilstoši koriģēta, jo ja nevienam nav laika uzklausīt + sērijveida grēkāzim mēdz būt kauns, kas atvasinats no lepnības vai mazvērtības kompleksiem. Un tad vienkāršāk ir to rūpīgi slēpt jeb ilgstoši melot - sev un citiem, ka nekā tāda nav, toties būt pirmajam, kas to pamana citos un parāda ar pirkstu :)

Nu jā tāpēc svarīgās vietās, piemēram pie ICBM konsolēm ir t.s. two-man protocol, telpā nedrīkst atrasties viens.

Sanāk pretruna ar brīvību. Ētisks jau ir par uzvedības kontroli.

Nu ne pretruna, bet tautoloģija, laikam tehniski. :)

Īsti nepiekrītu. Tādā ziņā, ka empīriski ar ļoti lielu varbūtību neētiska brīvības izmantošana ilgtermiņā izraisa lielāku nebrīvi, nekā īstermiņā šķietamā brīvība rīkoties neētiski. Bailes par sastrādāto - pirmā stadija, tad meli, kas izraisa jaunus melus, tie - vēl lielākas bailes, kas rada vēlmi novelt vainu uz citiem, līdz beigās cilvēks nonāk pats sava duālisma nebrīvē. Ja šāda pieeja ir daļa no kopienas kultūras, tad šāda kļūst lielākā daļa tās sabiedrības, kas parasti to padara pasīvi vai aktīvi agresīvu. Jo duālisms ir mokošs, tas nav dabisks stāvoklis, kādā ikkatrs garīgi vesels bērns ienāk pasaulē.
Piemērs - pie Putina gari galdi, pats ieslodzījis sevi bunkurā, u.c..
Pamats ir ne tautoloģisks, bet sociālpsiholoģisks.

Piekrītu tiktāl, ka ētika ir par uzvedības paškontroli. Ar pietiekami plašu izglītību, pret kļūdām tolerantu audzināšanu, ētiskas rīcības atbalstošu sabiedrības vairākuma attieksmi un ar nelielu prāta piepūli spējot modelēt savu iespējamo izvēļu seku scenārijus, tas vairumam cilvēku sanāks viegli un dabiski.