| |
[Sep. 17th, 2026|01:52 am] |
Un kaut kas nāca, kaut kas bija tepat! Visdrīzāk angīna. Esmu tik maz sāpīgi slimojusi pēdējo gadu laikā. Pieļauju, ka tāpēc, ka agri sāku un vēlu beidzu doties aukstās jūras peldēs. Sākot ar nesen, vairs nejūtu sevī šīs peldes. Uzreiz arī saslimu, turklāt ļoti nelaikā.
Varbūt arī tieši laikā. Biju socializēties ar draudzeni. Izjutu jau piemirstos ķīmijas uzplaiksnījumus ar kādu, kurš pēc nostāstiem izrādās, ka ir kretīns. Žēl, jo jau redzēju nākotni uz viņa sejas. Vēlāk pievienojos citai, turklāt ļoti negaidītai kompānijai. Viņas mēdza ieminēties, ka viņām tieši mani tovakar vajadzēja, jo man bija enerģija un roku krēms, bet es laikam viņām tomēr nepateicu, ka man viņas vajadzēja vairāk, ka enerģiju manī radīja viņas. Saskriešanās brīdī devos jau uz māju pusi, saskumusi, jo dzēru nepasocializējoties pietiekami, lai nākamajā dienā nebūtu pārmetumu sev. Tad ar mums flirtēja citi kretīni. Ar vienu nācās būt neierasti lecīgai, bet izbaudīju arī to. Vienā vakarā izmaksāja tik daudzi cilvēki, cik nav izmaksājuši kopš gadiem Liepājā. Dejojām. Tverkoju. Liku puisim piepumpēties un viņš piepumpējās. Iespējams, ka uzsākām revolucionāru kustību. Bāzu jauniepazītai meitenei pirkstus rīklē. Tā bija brīnišķīga nakts, pa ilgiem laikiem sajutos tik jauna, cik esmu.
Pārnācu mājās un izvēmos. Man nebija pārmetumu sev, tikai briesmīgas paģiras. Devos pie ābeles, viņa bija piepirkusi glaunas kūciņas un pagatavojusi atpaģirošanās vakariņas. Viņas pantēra mani dziedēja. Man ir jauns dators, man nav jāsit tastatūru. Nākamajā rītā pamodos un noraudājos par Selīnas Dionas atgriešanos. Vakarā pārrados pie sevis un pilnā balsī un šķībi izdziedājos, Selīnu Dionu. Pēc vairāku stundu koncerta un kaimiņu spīdzināšanas padzēros un sāpes rīklē pavēstīja, ka nākamajā dienā sāksies smagi. Nākamajā dienā devos pie ārsta apspriest savu ceļgala operāciju, bet viņa tur vairs nav un ilgi aŗī nebūs. Jāmeklē citu ārstu. Viņam, izskatās, ka ir atgadījies kas daudz smagāks par ceļgalu. Tā nu kopš tās dienas papildus arī mokos, visticamāk ar angīnu.
Tik daudz laižu garām. Jūtos jau iekavējusi visu, ko esmu izlēmusi mainīt. Šodien man bija jādodas uz baletu ar vislabākajām sēdvietām, kādas jebkad esmu nopirkusi. Tās biļetes nopirku par naudu, par ko atcēlu psihoterapeitu. Rīt man būtu jādodas uz pasākumu, kur es tiešām ļoti gribētu būt, bet kāda vairs iespēja. Esmu horizontālā stāvoklī un nevienam nevajadzīga, tas ir tik nomierinoši. Atbildu uz sen neatbildētām ziņām, rakstu jaunas ziņas, skatos sen ieteiktas filmas. Paspēlēju duraku, paspēlēju solitaire. Svešinieki ir tik mīļi ar mani, tuvinieki ir mīļi ar mani. Kāda Dieva dāvana, gandrīz svešiniece, man atnesa zāles, produktus un svaigas upenes, blenderētas ar cukuru. Pasaule turpina griezties, kamēr esmu gultā. Uz galda stāv ābeles dāvinātie, brokastlaikā atnestie, dzeltenie mārtiņi. Esmu tik bagāta. Klausos mūziku, ko man ir kauns klausīties, pat ja jūtos labi to klausoties. Esmu tik laimīga būt mīlēta un bezjēdzīga uz mirklīti, pat ja ir jāiekavē vairāki brīnišķīgi pasākumi un, protams, pienākumi un kaisles. Pasaule tik un tā turpināsies griezties.
Domāju par kādu lekciju, kur pasniedzēja monotonā, neekspresīvā tonī mums stāstīja par baroku ļoti bagātīgos vārdos. Viņa stāstīja par garīgajiem vingrinājumiem, stāstīja par to, ka cilvēka tieksme iet prom no Dieva ir kā infekcija, ko velns izmanto. Ka ir divi ceļi - Dieva un velna. Velna ceļā būs dažādi vizuļi un grabuļi, tur būs laba sabiedrība, bet tad viņi tevi atstāj pilnīgā vientulībā. Viņa raksturoja elli kā bezcerības un vientulības iemiesojumu. Tad viņa teica, ka Dieva ceļu nebūs viegli iet pašam, tur soļi būs jāsper pašam, jāpārvar sava infekcija.
Man bija mans vizuļu un grabuļu elles mirklis. Es biju labā sabiedrībā, labās iestādēs. Lietoju labas narkotikas, spiedu glaunas plaukstas, pucējos kažokādās. Tad attapos ellē, absolūtā vienatnē un spēru šķībus soļus. Domāju, cik soļi man būs jāsper, kamēr vairs nebūs jābūt vienai?
Tad attapos šodien, vienatnē, savā istabā, horizontālā stāvoklī, ar potenciālu rīkles infekciju. Domāju, kāpēc visi šodien tik neierasti cukurbumbulīgi pret mani izturās? Un es sapratu, ka ir tā, kā pasniedzēja teica. Kad ej ar Dievu, tad tev būs soļi jāsper pašam, bet tu nebūsi viens. Infekcijas var sūkāt manu dirsu. Barokā kaut ko rubīja |
|
|