| "wherever God has sent me, the meadowlarks were already there" |
[Nov. 1st, 2026|04:50 am] |
pamodos, jo sāpēja vēders.
vakar pieēdāmies visus gardumus, ko A. bija salikusi maisiņā līdzi.
centos sekot I. vienmērīgajam ieelpas, izelpas ritmam , lai nekristu panikā.
visu laiku domāju par glezniņu, kas tēta virtuvē. tajā redzami divi koki, kas it kā izcirpti, lai veidotu to formu, bet ar galotnēm tie saauguši kopā.
cik ļoti kaut kas tāds nemaz nav iespējams.
cik ļoti liels un nepārvarams ir tukšums.
A. gleznotais ķirbis arī patika.
tagad pamazām celšos, riktēšu savu pirmā novembra pirmo kafiju. |
|
|
| |
[Nov. 1st, 2026|09:21 pm] |
es nekļūdījos. rudens jūra man tiešām mīļāka, jo netiešāka.
ar I. sākām meklēt kādu savu kaktiņu, lai ir tas "tālu prom no visa", par ko jau sen sapņojam. I. grib glītus plašumus, bet man patīk aizaugušas peļu midziņas. I. smej, ka tādās vietās es varētu tikai iziet uz lieveņa ar kafiju, gari un plaši nožāvāties un iesaukties "odzes pa labi, zalkši - pa kreisi!!!!"
(pagājušonakt nosapņoju vecmāmiņas māsu. viņa citādi lakatiņus sēja. parastāk. zem zoda. tik garšīgas bija tās viņas pildītās "irbītes"!!) |
|
|