| |
[Oct. 31st, 2026|06:36 am] |
kādā saulainā oktobra sestdienā iekāpām autobusā un pabraucāmies līdz Ainažiem, kur mūs sagaidīja tētis.
I. iešķieba viņam vienu no savām gleznām. plikni, bet viņš žigli mūs visus nomierināja, ka tā neesot ne viņa sieva, ne kāda no bijušajām, ne es. sēdies, tev divi, Zane, bet skaistas ir tās sarkanās krelles, kas guļ viņai līdzās. atgādina purva dzērvenes. tētis nobolīja acis un nosmējās bārdā, kuras viņam nav, ka viņš padomāšot, kāds rāmis tur piestāvot.
A. bija uzvārījusi ķirbju biezzupu. "muskatriekstu vajag piebērt, tad būs garšīgi," viņa teica, bet es ievēroju, cik jauks ir niknums, ar kādu viņa svieda trauku dvieli pret galdu.
paskatījos, kā izskatās vieta, kur tētis dzīvos, kad beidzot sapratīs, ka pietiek tā sevi izdzīt darbos.
biju priecīga, ka tās vietas jūra man neko nepateica. |
|
|
| |
[Oct. 31st, 2026|06:34 pm] |
|
sēžu ainažu kultūras namā. te karbunkuļu balagāns. lūdzu, nē, tikai ne šo sveškaunu. esmu arī nogurusi no pārāk ilgas domāšanas, ko pateikt, un sajūtas, ka nemitīgi sevi šaustu, ka tā nav pareizi justies, jo tie ir mani vistuvākie. reizēm liekas, ka pat I., pat tētis nav mani cilvēki. man tikai panki patīk. kopš šodienas. diena gan bija skaista. tālumā virs jūras lietus plīvurs. solvitur ambulando. |
|
|