| |
[Aug. 27th, 2026|04:06 am] |

pirms nedēļas pārstiepu uz mājām visus albumus no mammas skapjiem. to bija daudz, vēl vairāk bija fotogrāfiju, kas ārpus tiem. vakar beidzot pabeidzu tās šķirot, saliku pa plauktiem. lai gan atceros viņus citādākus, ļoti iepatikās šī fotogrāfija, kurā redzami mani vecvecāki no mammas puses. viņi te ir jauni un skaisti. vecmāmiņa bija Biruta. manuprāt, viņa labi ar savu vārdu saderēja. bija angļu valodas skolotāja. iemācīja man ēst biezpienu un auzu pārslu biezputru. joprojām daudz ēdu gan vienu, gan otru, jo ļoti garšo pieraduma dēļ. viņai ļoti patika pa dārzu šiverēties, balkons bija vienos ziedos vienmēr. tāda kā rupjmaizes kārtojums bija mana vecmāmiņa - viena kārta rīvēta rupjmaize, viena kārta brūkleņu ievārījuma, viena kārta putukrējuma, tad atkārto, līdz trauciņš piepildās. vecmāmiņa bērnībā mazliet iedvesa bailes, viņai bija tādas plānas, šauras lūpas kā viena asa, pēkšņa līnija sejā, kuru dēļ nekad nevarēju tikt skaidrībā, par ko viņa domā, kāds viņai noskaņojums. I. teica, ka bieži esot novērojis tādu manu skatienu, kāds te esot manai vecmāmiņai. un man pašai šķiet, ka zinu, ka man tāds caururbjošs skatiens mēdz būt, es reizēm sevi pie tāda it kā pieķeru, jo ilgi tajā iegrimstu un ar saukšanu nākas sevi atpakaļatsaukt. un vai tad tās nav ūdensrozes vecmāmiņai rokās? vecmāmiņa lielas krūtis sauca par stūru gāzējiem. viņai bija ieradums pašai atbildēt, kad viņa gribēja noskaidrot, vai kāds no skolniekiem kaut ko ir iemācījies. ne tādā nozīmē, ka viņa būtu bijusi slikta skolotāja, bet viņa mēdza ļoti aizrauties, skrēja notikumiem it kā pa priekšu, nevarēja sagaidīt skolnieku atbildi un pateica visu, ko gribēja dzirdēt, pati. arī šī rakstura īpašība man no viņas mantojumā. nekad nevaru nepaskatīties uz aizkariem vecmāmiņas dēļ - viņa vienmēr pirms došanās ārā no mājām pievērsa uzmanību tam, kā tie krīt, vai tur ir kārtība. ja bija, mēs varējām doties. vectētiņs bija Dominiks. viņam patika uzsvērt, ka viņš ir Dominiks, nevis Domeniks. bija latviešu valodas un literatūras skolotājs, vienu brīdi arī Saulkrastu vidusskolas direktors. pasakas stāstīja, turklāt katru reizi savādāku. viņš ļoti mīļš bija, lai gan viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām par viņu nesaistās ar mīļumu - es no rīta pamostos un eju meklēt mammu, bet viņas nekur nav. es jautāju vectētiņam, kur ir mana mamma, un viņš saka, ka viņa jau sen ir darbā. un es raudu un raudu. vectētiņš mani bērnībā biedēja ar Damokla zobenu, ar roku rādīdams, kā tas pār mani tūdaļ kritīs. vectētiņš ielika man reiz rokās ādas kladi ar ābola pusītēm uz vāka un teica - te tu vari pierakstīt visu, ko domā. es atceros to reizi kā vakardienu. vāku dēļ tā bija smaga, lapas tajā bija bāli dzeltenas, tā bija bieza, liela klade. es ilgi rakstīju dienasgrāmatas, ļoti patika. vidusskolā pārtraucu, visu sadedzināju. vēl no bērnības spilgti atceros vecmāmiņas māsu Mudīti un viņas vīru Gunāronkuli. viņi Zīlē dzīvoja, netālu no Valkas. vasarā ar vecmāmiņu abas turp braucām. tas vienmēr bija tāds piedzīvojums! visi tie kapusvētki, radu saieti, gulēšana šķūņaugšā, kad sienu saveda, kaķi, suņi (neviens nekad nezināja, kurš ir Džeris un kurš - Reris, bet abiem klupdama krizdama steberēju pāri, kad piķa melnā tumsā, vēl nepieradusi pie svešās vietas, lavījos čurāt uz sauso tualeti tā, lai neviens mani nesadzird), tikko slaukts piens. Gunāronkuls, kuru diemžēl atrodu vairs tikai bildēs, kurās arī citi radi redzami, bija mežsargs, arī mednieks, zināja labākās sēņu un ogu vietas. man iemācīja, ka ar pirkstiem ēst ir visgaršīgāk un gaļa pie kauliem ir visgardākā. viņiem savu bērnu būt nevarēja, bet adoptēja Uģi un Dinu. vēl spilgti atceros vectētiņa māsas vīru. viņš kaut kāds gruzīns bija. dzēra, latviski nemaz nerunāja un nodzīvoja garu mūžu, neiziedams no mājām ārā praktiski nemaz. tur tajā dzīvoklī pie viņiem vienmēr savādi smaržoja. es biju kautrīgs, kluss bērns, bet vienmēr ierāpos viņam klēpī, un visi tad noelsās, cik mīlīgs meitēns es tomēr esmu. man vēl tagad ļoti patīk gruzīni, vispār viss, kas ar Gruziju saistās. |
|
|