| |
[Jun. 26th, 2026|06:44 am] |
es vairs nerakstu. man nepietrūkst rakstīšanas. tagad rakstu, jo jasmīni zied. nevar jau neatgriezties, kad zied jasmīni.
jūnija sākumā divas nedēļas nodzīvojos pie mākslinieka. viena nedēļa pagāja slimojot. stipri sāpēja kakls un bija augsta temperatūra. vienu vakaru apsēdāmies viens otram pretī un parunājāmies.
"kas te par sērīgu zvēriņu istabas kaktā?" es viņam prasu.
tā un tā. un man jau pašai actiņas arī nemaz nespīdot. kad es to atzīšot?
pārbijos un atgriezos Rīgā jau nākošajā dienā. neatstāju neko no mantām. nu, neko daudz arī nebiju vēl sastiepusi. darba dators, šis tas no drēbēm... nezinu, vai tobrīd domāju, ka vairs nesatiksimies. biju nelaimīga. tas gan.
viņš vienmēr piezvana, atraksta, es nepagūstu sailgoties. šīs piecas brīvās dienas bijām kopā, un tie bija mīļākie vasaras saulgrieži, kādus esmu piedzīvojusi.
bieži domāju, no kurienes tad visa šī vientulīgā sajūta, kas vienmēr pamīšus. laikam jau mums katram ir kaut kas tāds, kas vienmēr paliek tur, kur tas ir. dziļi. un nav ne nost norunājams, ne prom aizrakstāms. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/168852/3923) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kochka |
|---|
| Date: | June 26th, 2026 - 09:55 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Šādus ierakstus negribas sabojāt ar lieku komentāru troksni. Gribēju tikai pateikt, ka eksistenciālā vientulība tiešām varētu būt ikvienam pazīstama, pat ar vistuvākajiem cilvēkiem. Taču tā nav atsvešinātība. Katrs esam unikāls, tātad arī realitāte katram citāda, kas var pārklāties vairāk vai mazāk atkarībā no cilvēku spējas saprasties. Ok, nedaudz sapinos, jo rakstīju par intencionalitāti, gribēju ar šo pateikt, ka man prieks par tevi, ka tik labi tev iet.
paldies par komentāru! nezinu, ko piebilst. priecājos, ka saproti. priecājos, kā Tev izdodas visu tik precīzi nosaukt vārdā. nez, iepriekš tādu eksistenciālu vientulību netiku pazinusi. ai, garš stāsts, kas būtu jāstāsta no paša sākuma. garš un it kā cits, citai dienai domāts. :) | |
