netaktiski iebrēkties pēc bāreņiem etanola līnijdejā parādās pantalonu malas ar diskiem lidzīgām acīm īdzīgām un man no diega spoles noslīd valdziņš ar pinceti atcerēties gribēja vanadziņu un uz rūsas pēdām sabradātais augums mani nesa ar trapeces spēku nesa līdz cīkstoņiem izdzisa spēki un man no vairīšanās pārgāja runa un ienāca izsalkums traktēt burkānu ķīseli.

torņkalna dzemdes mums piedāvāja kaut ko ekstrordināru teica kautska kungs un ienāca lazaretē lai uzcienātos ar lepru. bet tas viss mūs neskar, iebilda lepras slimniece frau kanenbrau. bija iestājies rudens, mēs visi bijām izvietoti ap galdu un pie tā kājām novietotas spaiņa atraitnes un ēnas. gaismas lukrēcijs bija izbijis meliorators mēs visi griezām skrūves mums bija savi instrumenti savējie nevienam parādā neatdodami kā pienākums. murmanska lēnīgi pienāca pie sastatnēm un graizīja rokas sev un citiem. godam salavecis bija atpūties divas diennaktis un vaidēja, vai neparādīsies kāds cietāks materiāls, ko izmantot dzelzbetona irdināšanai, bet šoreiz nepaveicās, visas ledainās samtenes bija atstātas novārtā un man atlika tikai iepriecinātam cilāt kājas līdz logā parādījās saules stars. mēs lauzām visus sterotipus un mums skanēja radio ar jaunāko mūziku un skaņām. bija dievs iestājies rudenīgās duryīs un salamandra mūs visus aptēzīja kā tekalētāja skudra noglauda pieres matus pieredzes saldskābais luksuss un uksusa ledainās smailās ādas kraupes un kodelētājas uzleca manas sienas kreisajai atmodai atmoda piecēlās austersēnēs un laizīja sev pātagas līdz tās visas bija sabalansētas un kraukšķēja kā sejas namdari. nobijies biju nepajokam un laidos ledainās tērvetes pārbagātībā un man pietika ar to stūra dīvānu, kas mūs bija atstājis noraizējušos. es biju jau pie tumbām tā pieradis kā krāsainās tapetes mani nevarēja atstumpt pietiekami tālu, bet es centos un brīžiem man izdevās. uz galda virsmas viss bija sakārtots, tā lai lepotos ar saviem ierastajiem nopelniem un mani nekad nevarētu izkoriģēt ārā no pesticīdu un penicilīnu ieaijāšanas manieres. es biju nobijies par jokiem ko izteicu pusmiegā un manas austeres bija vienos ziedos un ledainās ironijās. uz galda stāvēja puķuvāles un vairāki iesākti pierakstu bloknoti, no kuriem pilēja rīmes un laidās pa pieskari manas atmodas aizkaros ieslodzītās mīlasstāstu krājumu un krējumainās zaptes ar muti pilnu rezgaļu un medainu buljona pīrāgu. ar ausīm mūsu attiecības sākās tajā gadskaitlī, kad no murmanskas bija atpisies ledainais skatiens no mūsu visuresošā glikozes sīrupa visiem bija apnicis uz mani skatīties bar baltām gobelēna vēdergraizēm nemaz nerunājot. es ieslēdzu pastiprinātāju un mūsu krīzes skartās plaušas bija sirdsmīļās amorfās gāzes, kas piegādā divas trešdaļas asiņu no visa vajadzīgā un vagarēšanas manierēs iestumdītā kurbulēšanas uzliesmojuma. es biju jau pieķēries kādai grāmatai, kad manos monitoros sāka rādīt manu seju un es uz brīdi izbijos, jo lietaskoks bija no visiem mums mazliet attālinājies un klaiņoja tajos apgabalos, ko nevar sabalansēt uzreiz, bet kam vajadzīgs laiks, ak. tad es atkal sāku vērties un skatīties tajos virzienos, kas mūs bija atstājuši bez uzraudzības es lauzīju rokas un mēdīju tālskatus, es biju iestidzis ornamentos un laizīju kāri man atvēlētās modegliani piedurknes. es biju jau par skaļruņiem dzirdējis itin daudz ziņu un tagad to patiešām sāku novērtēt, manas ēnas uz to skatījās izvairīgi un man nācās pielikt spēku, lai klausītos burciņu ledainajos izgarojumos no murmanskas jau bija atspoguļojies mundieris ar zemaišu garajiem stādu plīvuriem un ziemas ledainais nožogojums bija un palika ar ledainu piegaršu. es atskārtu, ka balkons ir pievilkts pilns ar elektriskām novadēm un man nācās uzņemties tīrīšanas darbus, ko es uz brīdi atliku, brr.

godbijīgi mēs klausījāmies slazdus un tad iekapsulējās kāds dīvains gadījums, kad no visiem iespējamiem virtuves kombaina caurumiem iztesās putekļi un mūs sagūstīja, spārdījāmies un kodām kāvāmies ērcējāmies beigās atradāmies tādās rokās, kas nepazīst žēlastības. muguras smadzenes un kaulu smadzenes āda pār acīm kā krustnagliņas piekodina, nededziniet galda lampu tik tuvu gultai tā aizdegsies sveces un tā nodzisīs jūras apslāpētas krunkas ar nāsīs paņemtiem katerpilāriem un katram nedienu zaglim pa mērinstrumentam dārza atslēgai un kapakmeņa piemiņai, pie kā skumt un par ko uzņemt filmu uz īsas lentes mūsu prātos pārtapušais kazanova bokačio

he knew by the sight of his blank eyes that his days ar numbered and he suffered a great deal to accomodate himself with the idea that his grandparents were illuminated by a concept of immortality that everyone in these propostrous islands consider as selfsufficent and obscure to denominate onself from the neologisms that castrate the very imaginative reality that betrays neverending stereotyping as a falsification of reality around our beloved castration syndrom that penetrates our souls and ends up in a bewildered state of half-mind so to speek in our mother language that is not present in this choreography of middle-aged aristocracy that bewilders us in such a manner that nothing-else-matters becoms a relgion of state of emergency and our ancestors raise to their feet in collosol insomnia of death to become once more acquinted with neurological red tape of gigantic importance to our nation, space station and culmination of time and matter, to evolution and transformity, to necrology, endorphin-psychology and medieval recreation of circumstances beyond our comprehension and attitude of self-awarenss leading to self inflicted castration of thougth and bulimia of reincarnation

naudstroms pienāca tuvāk klāt un sāka domāt skaļas domas. tajās dienās bija atgadījušās dažādas lietas, piemēram, kad apogejs bija saticis saulcerīti, mājās iekūrās uguns un uguns bija tas lielais devējs, kas pabaro un kas apgulda. kad iedegās kārtējā liesma logā, mēs zinājām, ka nevar palikt klusu vairs ne brīdi. murjāņu jūrasskolas audzēkņi un absolventi bija savākušies mazā pulciņā ap apputējušo logu un tērgāja par šādām un tādām lietām. kad pulstenis nozvanīja trīs pēc pusnakts, iedegās kāda īpaša un dīvaina uguns, kas mums stāstīja pasakas par laimīgu bērnību. mājas viducī bija iedēstīts kāds kultūraugs, un mēs to ļoti augstu godājām, bet kādu dienu kā gadījās, tā mēs uzreiz tam saklupām virsū, lai baudītu tā augļus un cerībā iegūt nemirstību kodām lūpās gan sev gan viens otram. tā pagāja mūsu pirmie gadi internātā un mūsu mātes mūs pamazām aizmirsa, līdz kādu rītu pagalmā iebrauca melns auto, lai pabarotu mūs ar pienu. mēs ņēmām iegādātās preces, nevaicājot, ar ko būs par tām jāmaksā. mēs jājām uz jauniem zirgiem, mums bija jaunas bizes un jaunas sūkājamās ledenes, tad kādu vasaras siltu vakaru no zemes novēlās trekns mākonītis un mēs mazie eņģelēni bijām gatavi doties rotaļās rokās sadevušies un uzticību viens otram solīdami. kādu rītu mellužu stacijas pulkstenis nozvanīja trīs, un mēs bijām pārplīsuši kā baloni, mūsu sulas bija izlijušas pa peronu un steidzās pa sliedēm pretim stāvošam vilcienam. ieskanējās trauksmes signalizācija un visi futbollaukuma zēni saskrēja rosīties ap mūsu pūšļotāju atstātajiem sainīšiem durvjupriekšā jau kāds bija nokakājies un mēs degunus aizspieduši rādījām kaut kur nenoteikti kokos, līdz no stāvlaukuma uzraugāmās telpas iznāca pavecāks kungs un sāka tēlot dāmu ar svārku atloku aizsedzis sev lūpas un degunu viņš laizīja mūsu partizānu atstātās ābolkūkas dns kodu un mēs sapratām, ka ir pienākušas beigas mūsu laimīgajai bērnībai, bija iestājies apostrofu gads.

ziemas mutulī mēs satikāmies, un atklājās, ka mums nav māju. es gāju pa mežu un slaucīju sviedrus, cik ļoti gribējās pieķerties tev, un liepas, šie kaismīgie koki no puduriem, mēs tiem gājām apkārt un riņķī un nonācām mājās. grausti bija sacepuši vecas pelavas un avīžrakstos uzplaiksnīja zibens. nodurtajā skatienā bija iemitinājies marinēts ķiploks, un grūtupa kunga privātajā istabā garšļaukus bija izvilkts dīvāns. gāja gadi un stabili ienākumi mums lika pārcelties tuvāk pilsētai, kā rezultātā zaļā barība mums nedeva mieru un mēs lauzām sterotipu par liepziedu medu. gauja satecēja mūsu izraudzītajos ierakumos un bija jau pienācis īstais laiks mums apķerties un slaucīt asaras ar skrejlapiņām. mūsu verandas garajos gaiteņos mūs vēroja slepenas slēdzenes, un es vienā brīdī sapratu, ka runa nav par dūkstāju, bet gan par katra privāto aromātu.