[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Saturday, December 31st, 2005
| Time | Event |
| 12:33p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mauriņš 15 no 30 Mauriņš.  Rīts sākās brūns. Mazliet atkārtojušās dzērvenes. Pieticība, atkārtošanās ir liela. Lai gan no otras puses, katra detaļa ir citur, līdz ar to asociācijas savādākas. Te es atskatos no savām pozīcijām, jo mierīgi pārdodos citam viedokli, kas vēl nav izsacīts, bet noteikti būtu spēcīgāks par jebkuru manējo. Košas manas zeķubikses, logos rāmas ugunis deg. Esmu no kreisās puses ieņemts un skatos. Mans skatiens bezmērķīgs, ceru, ka pieķersies lētai mīklai. Neko nedarošs platforma. Bezmērķīgs un ambiciozs. Kur ar tādu var likties. Jebkurā kontekstā runāt par sevi interesējošiem jautājumiem. Nerunāšana nozīmē atsacīšanos no sevis, vai nu kautrēšanās, kauns vai sociāli aizspriedumi neļauj sevi realizēt. Tad fizisks pseido-nogurums, nevēlēšanās būt savādākam. Nogurums censties. Jo centieni nezināmā labā. Tik vienkārši, Amērika ir manās robežās un Buda plaukstas attālumā. Es savācu konfekšu papīrus un atsakos no konfektēm. Tādējādi man ir pārliecība un nevienam nav koda atslēga. Manās dzīslās netek cukurots sīrups, bet konfekšu fabrikas Uzvara logotips vienmēr ar mani. Tādas noskaņas šo rītu sagaida. Bet pērnie restorāna sēdētāji tikai sēž savās aizvakardienas drēbēs, bet es jau esmu lielu gabalu prērijas atstājis aiz sevis. Es pat esmu sācis sapņos strādāt. Tā būs labāk. Man nav kur skriet. Bet tu, ko tu te gaidi. Ah tā, gaidi manu atnākšanu, gaidi savu kārtu aiziet. Kā operācijas zālē aizkariņus aizvelk, lai var nokārtoties. Alus pudelē nesanāk, tad es pacietīšos. Kaunos. Nevar noturēt uzmanību. Acis notīrītas, tikai piere vēl visa saķepušu asiņu. Tieši atbildīgā brīdi ienāk nevajadzīga skaņa. Varbūt pāriet akcijās un izlikties sapņojam. Es pametu tevi savā varā un dubultojas sejas vaibsti. Manās mājās nav daudz tādu sakaru. Nevajag varbūt turēt fokusā uzrakstīto, bet tikai nākošo. Tad vēlāk būs interesantāk lasīt. Redzi, kaut kas mani pastūma atskatīties un izvērtēt. . viena krūts kā atačments ložu necauršaujamai vestei. Cik tālu tu savas robežas izstiepi, cik tālu tu redzi sienā skatoties. Sarkani paklāji un muša visurgājējs, jē. |
| 12:49p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Dubaja-Rīga 16 no 30 Dubaja-Rīga.  Melna nakts varētu padomāt. Bet ko padomā prāts, kas raksta romānu. Tiešām, nevajag kautrēties. Ko padomā prāts, kas raksta romānu. Mani tas neinteresē. Kas mani interesē? Mani interesē patiesība. Kas ir vainas gaismai, ka tā tik skaistas pēdas atstāj. Kā var redzēt saules lēktu manā logā. Mani interesē krūšu tēls, lodāmura tēls, mauriņš. Vilciens Dubaja Rīga, kā tu sevi sauktu, kad manis nosauktās drēbes atpakaļ pie sevis nāk. Garderobe miežu grauds. Kas interesē romāna rakstītāju. Kur ir tas pašrealizācijas variants? Kā cilvēks sevi pašrealizē? Ieiet aiz aizkariem un redzēt, nesapņot, bet darīt. Realizēt sevi. Kāpostus lūdzu piešūt pie apkakles. Cik gadu ir P. Vārdu negribas izrunāt pat brīvam esot. Viņš lasa, bet es izliekos, ka nelasa. Es savā izlikšanās esmu pārāk tālu aizskrējis, resursus iztērējis, lai izliktos, ka nav tas kas ir. Visu naudu biļetē izpircis uz vietu, kas man neinteresē, kas pat ir kaitīga. Kas tad mums te ir, kā top šedevri. Pastāstiet un atbildiet. Es nejūtos banāls. Kā izteiksmes līdzeklis. Kāpēc rūpēties par neesošām garīgām vērtībām. Lūdzu palīdzēt izkompostrēt talonu. Redz kur nāk košas krāsas. Atbrīvoties no ierobežojumiem. Tagad jau es labi daudz domāju un tā ir labi, jo galvenais svētku avots ir sajūta par labo un ļauno. Kādus līdzekļus tu izmanot. Saprast pasaules likumsakarības. Dziļi, dziļi sevī sev noticēt, lai nav šaubu. Šaubas kā skali iekuram un avīzes lasīt pirms sadedzināt. Masku balle. Trauma mana. Redzi, ja nesekoju, tad pēc tam tas ir apgaismība. Izlasīt saprast uztvert apgaismība. Nekur nemanīju, ka esmu te nonācis, bet tad hop un tā top brīnums. Gribas padzerties un apēst ābolu. Protams, kāpēc gan ierobežot stāstu ar izdomātām robežām. Viss, kas notiek ir liekams uz papīra un tādā garā līnijas mani pieņem. Galvenais ir nenoliegt Dievu savās pārdomās, bet filozofu armijas mani atspēko ar trešo imperatīvu un es nemaz neklausos, jo manas sienas ir stikla biezumā. Kāds mani apšauba no iekšpuses un tas pats ir tas, kas piešķir filozofiem pārliecinātību. Es varu mukt un slēpties, bet mans nodevējs un vietnieks, tas vienmēr ir ar mani un likt tam domāt par A burtu un būt patiesam savās saknēs. |
| 1:01p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Saulriets 17 no 30 Saulriets.  Tā, tā. Skatiens miglains lūdzu nevajag tik ļoti koncentrēties uz sevi realizēšanu un vispār. Kokiem lapas čaukst kad es skrienu mežā. Manu alpu čaukstoņa kā labas cīruļu dziesmas, kā tu sevi sauc. Mani sauc tērauda lode es skrienu un sevi neierobežoju skrējienā tikai viļņi var līdzi stāvēt. Kādu tu sevi iedomājies mani redzam. Kā tu vari sevi sapņot ar lielām acīm pretim saulei ja es tev ireduz visur kur tue j. Mūsu abu darbu saknes ir mūsu sakņu albatross. Nāc uz manu tēva reizi un tad mūs tur abus glabās. Koka lādē ieliks kopā ar kreklu un biksēm nezin kāpēc tādā kombinācijā un tu rokas ap galvu satinusi skriesi pēc dvieļa palīdziet, palīdziet kliegsi un mēs abi izliksimies dzirdam, ka nav nekā labāka par šo Kopotie raksti mūs kopā savērpj un tu par sevi labāk zini kā es tevi uzrunāt. Mūsu māsa kaeirja mūsu māsa Kerija mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm. Mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm un tu redzi sevi nākam divas reizes apjozdams ap galvu skrejlapiņas košļenes un tā tālāk kā mūs sauca tā es nāku. Es pat aizmirsu ko es rakstu un tad tas ir kā svešs cilvēks rakstītu dzeju un tu man redzi atkal tālu kokos aulekšiem nāk saulriets un mēs abi esam kopā k a līstošas lāpas un tu redzi gandrīz visu manu sirdi tikai nevajag tik ļoti satraukties man besī skatoties acis žilbst un es tevi redzu kā t tu mani redzi tu mani redzi no debesīm es skatos samiegtā m acīm un mēs viens otru saprota, jo manis nav ārpus manis, bet visa pasaule maza kabata kurā tu skaties pa caurumu vai es neesmu sadarījis blēņas. |
| 1:12p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Pēcpusdiena 18 no 30 Pēcpusdiena.  Tu atvēri durvis brīdī, kad es biju saķērusi rokas galvā un tas atkārtojās vairākas reizes. Es biju mazliet noskumusi un man labāk izdevās rakstīt, skatoties uz burtiem, tādējādi es biju mazāk atrauta no realitātes, bet bildi redzēju ar perifēro redzi. Turklāt pielaidu daudz mazāk kļūdu. Kļūdu labošana pēc uzrakstīšanas sagādāja lielas raizes un ciešanas, tāpēc tagad varēju uzreiz izlabot, ja kaut kas nebija pareizi uzrakstīts, jo tūlīt to pamanīju, nevis kā iepriekš, kad skatījos visu laiku uz bildi un pēcāk jau sāku pierakstīt vienkārši to ko redzu attēlotu. Bet ko es rakstu tagad, kad visas raizes izdzēstas, no kurienes es smeļos avotu, kur es ņemu vārdus. Tie nāk paši, es nezinu, tie vienkārši ienāk pa pirkstiem, es varu nepierakstīt un pierakstīt, bet tiklīdz es novadu vārdus pa pirkstiem tā tie pieraksta. Nekļūsti patētisks mudaks, tu smirdīgā dzērvene. Paskaties, tiklīdz es mēģinu analizēt situāciju tā vārdi paliek skaudīgi un dusmīgi, viņiem patīk slīdēt brīvi. Vai tādējādi varētu uzskatīt, ka jebkāda to ģenerēšana modificēšana ir rupjš pārkāpums. Bet var arī ieiet tādā stāvoklī, kad gribas stilu un tad pieslīpē, tad vārdi nevar neko iebilst, jo tie jau ir pie vietas, pierakstīti un viss ko tie var pukstēt paliek nesadzirdēts mūsu ausij, jo mēs tikai ar skābardzīti pieslīpējam malas un riņķus zem acīm. Redzi, ja gribi uzrakstīt romānu, tad pārstāj no sevis iedomāties milici, izkar ložas sev zem acīm un sēdi caurām dienām un naktīm. Tas nav vajadzīgs, tas ir pilnīgs breds. Es tev skaužu, ka labs Breda Pita maize pita maize pīta maize pain int the ass. Vajag vienkāršam būtu un caurulē pūst lai pa otru galu nāk ārā nevis iebāzt zemē un pašam uzsēsties virsū tā, ka spiediens pamet gaisā un krītot atpakaļ uzdauzi sev aci pret trubas malu. Ceru, ka izsakos sakarīgi, jo vienīgais ko gribu jums ieborēt trulie analfabēti ir tas, ka ņem bumbu un ej met pa grozu kā tāds tireklis un varbūt vēl kādam piedevām izsit zobu ar lidojošu bumbu. Mēs visi esam bumbas un izrunāt var dažādi, bet tu tikai paprasi man un es tev izstāstīšu, ka labāk ir skatīties uz tekstu nevis uz bildi. Šādā veidā es gūstu patiesu prieku un nejūtu, ka tas ir pienākums uzrakstīt maza faka romānu tu Romas kapitulāts kapilārs mudaks labrīt labvakar. Kā jums iet kā tev iet uz redzēšanos tādā garā vai tagad sāc ierubīt savā stulbajā galvā. Mēs par šo vēl parunāsim, jo redzi mums iegājies standarts nepārsniegt noteiktu garumu un es kā tāds padebīls pastaidzenis arī ievēroju kaut kādu pagātnes iegribu standartu un neturpinu izaugt kā garā pupa debesīs lai var iekārt egli kā kājām gaisā karājas un draud uzkrist nabagiem uz galvas tāpēc visi sēž tirdzniecības centrā Alfa un skaita savas Omegas kapeikas un izliekas baigi saprotoši, lai gan tik vien saprot kā mani uzjautrināt un ģenerēt jautājumus manam iekšējam universam. |
| 1:26p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Valmiera-Rūjiena 19 no 30 Valmiera-Rūjiena.  Māksla rokās, vai ne. Tagad parunāsim par saturu. Kā veidojas romāna saturs. Tu iedomājies kaut kādas lietas un liekas baigi kruta tās pierakstīt. Varbūt risināt jaunus sižetus. Paskaties cik man bija jāuzraksta 17 nodaļas, lai es nonāktu pie būtiskā. Es visu laiku rakstīju romānu, kā biju to iztēlojies un nekādā jēgā. Bet jēga nāk kur? Tur kur marazmātiskais Berelis ar saviem iztēles augļiem karina sakaltušus pautus? Nē, romāns nāk paplestām rokām, bet visādi sīkstuļi savos strausa kaklos saskalotās idejas iedomājas un raksta. Kas man daļas gar muļķiem. Tātad. Kā tu reiz jau teici es tevi mīlēju dikti. Pagaidi novirzāmies no tēmas. Tātad. Ko tu teiksi par romāna saturu. No kurienes tas nāk? No sākuma vienu citu problēmu risināsim. Tātad, es nemaz negribu piepūlēties kaut kādās ierakstās robežās iedomāties kā to visu darīt, tas ir mans dabiskais mehānisms, kas neļauj man iet nepareizā takā. Es tam pretojos, lai cik gribētu dikti būt liels rakstnieks. Tātad. Kur slēpjas atbilde. Varbūt es uzdodu nepareizs jautājumu. Pareizais būtu kāds? Kā sauc tēva reizi katoļu skolā. Kāpēc man ir tāds pretspars pret runāšanu par romānu. Tāpēc, ka es vēl pretojos, es vēl esmu celka. Tātad. Nu kāds ir būtiskais jautājums, kas jādara, kas jārisina pirms sākt rakstīt, pirms būt par diženu rakstnieku pasaules vēsturē. Jūs teiksiet, sāc ar piezemētākām idejām no sākuma iekaro vietējo Karogu un putuplasta cilvēkus. Paņem Jura Šķudīša maigo pakaļiņu notiesā publiski. Uzraksti romānu par Juri Šķudīti. Uzaicini viņu uz pusdienām un aizbildinoties ar varenu mākslu klausīties mēģini izdibināt atslēgas vārdu no kura radīsies tavs pirmais romāns, kas satricinās latvijas publiku un tad tu varēsi iet tālāk līdz iekarosi visu pasauli ar savu nākamo. Ņem vērā, ka galvenais mērķis ir realizēt sevi nevis iegūt vispasaules slavu. Piemēram, es nebūtu diezko laimīgs būdams Harija Potera autors. Tad kāda ir atbilde manam jautājumam. Realizēt sevi, jā tas skan lepni. Gandrīz kā no izrādes nosaukts slogans un savā žurnālā ierakstīts. Tātad kāda bija būtiskā atbilde un neuzdotu jautājumu? Valmiera-Rūjiena. Braukt uz laukiem saprast, kas ir romāns. Es, piemēra, neesmu lasījis Ikstenu un mani tas neinteresē, bet kāpēc es gribu sagaidīt atzinību un no katra indivīda. Visi nekad nevar mani izlasīt. Liene Priedīte mani nekad neizlasīs, jo es būšu pārāk labs priekš viņas viņa mani nesapratīs. Tā, jautājums sāk izkristalizēties, tātad, kāpēc vispirms kaunēties no rakstniecības. Tāpēc, ka par to nerunā. Par to īsti vīri nemēdz runāt, jo rakstniecība ir kaut kas intīms un rakstnieki, kas sevi uzskata par rakstniekiem sūkā pēc definīcijas. Tātad ar kādu asociāciju aizpildīt asociatīvo telpu savā iekšējā rakstniecības teritoriumā? |
| 1:39p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Tūjas piens 20 no 30 Tūjas piens.  Tikko iedomājos, ka lielākā daļa lasītāju un cilvēku nav mani draugi, līdz ar to manam romānam ir jābūt tik labam un spēcīgam, lai arī mani nedraugi paslepus to izlasītu un būtu uz pakaļas. Mans romāns ir mans Tūjas piens. Es nevaru apelēt pie simpātijām, jo vērtētājs būs nežēlīgs aiz iemesla, ka nav man draudzīgs. Piemēram, nenovīdīgā un aiz savas sejas fasādes indi slēpjošā visiem zināmā x. Es nevaru apelēt pie viņas dzimumorgāniem, manam Tūjas pienam ir jāgāž no kājām, lai gan alkohola satura atzīmīte sākumā neraisa ticību un bijību un vīpsnāšanu. Tomēr to iedzerot lopa lasītājs saprot, ka ir dabūjis bietē un atpakaļceļa nav. Visi jautājumi drūzmējas tā galvā un savā ekstātiskajā labsajūtā kaunoties pats no saviem aizspriedumiem tas pieliek bikses. Visi literatūras kritiķi deg baltā liesmā mēģinādami izspiest kaut kādu mazo kaku, bet sanāk tikai odas priekam un visi sēž nevarēdami piecelties. Beidzot tas ir noticis, latviešu literatūra ir nolikta uz mutes un nekādi komplimenta vārdi nespēj noslāpēt kaunu par nespēju rast ticamu izskaidrojumu. Tu varbūt neesi nekāds dižais koderis, bet manā romānā nav svešvārdu, nav vajadzības zināt literatūras teoriju un debīlo vēsturi. Tu vienkārši paņem grāmatu un tā izmaina tavu smadzeņu garozu. Cik dīvaini, kādam ir jābūt romānam, lai sasniegtu šādu mērķi? Pat tūkstošgadīgi Budas rakstīkļi noliek uz pakaļas, bet apelē citur nevis pie patērētāju kultūras. Romānam ir jābūt tīram no ambīcijām. Būsim godīgi, romānam ir tā jāiedod bietē, ka nekāda pretošanās pēc definīcijas nav iespējama. Bet kaut kādi patētiski Kultūras foruma diriģentu centieni kaut ko pukstēt tiek nolīdzināti ar vienu trāpīgu frāzi, kas iedarina visu romāna spēku. Tāda ir vīzija un tagad mazliet piesegsim to ar zaļām lapām. Kokos aug mazas lapsenes un tu redzi cik skaistas ir manas acis. Tu domā, ka esi mani noķēris, bet vienīgi spēlējies ar savu asti. Es taču zinu tavu struktūru manu mīļo Muktupāvel. Es taču tevi redzēju bezizejā, kad visi kalni krita uz mutes. Tālu gāja ziemeļmeita pliku kravas kasti nesa. Nebūsim tik pieticīgi, lūgsim dejot skaistāko vakara karalieni un turpināsim dziedāt izsmejošos ritmos. Jo nav jēgas jūsu konstruktam, visu izšķir slāpes, bet manējās būs baudījušas provi no jūsu miesām un katrs vārds iedarbina jaunu ķēdi, kas paver apvārsni daiļām runām par Krimas piekrasti. |
| 1:53p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Valrieksti 21 no 30 Valrieksti.  Vēl mazliet par ambīcijām. Tagad tiek risināts reāls jautājums. Jūs jautāsiet, bet kā tad ar zupu, bet es teikšu, ka es ambiciozitāti ciest nevaru līdz ar to es to neciešu ar citu acīm skatoties uz sevi. Tādējādi rodas jautājums, ko tad darīt? Varbūt izlikties par zvirbuli un ērgli apēst brokastīs. Es varbūt mazliet pārspīlēju, bet ko teiktu salavecis. Nogurums parādās aiz stūra un pazūd līdzko es tam parādu dūri un turpinu rakstīt savus izgudrojumus. Es gribēju vēl noskaidrot jautājumu par ambiciozitāti. Es nevaru skatīties cilvēkiem acīs, ja esmu ambiciozs. Bet tad jau man arī nav jāskatās, es atriebjoties varu par šiem skatieniem uzrakstīt un tas izģērbs tos no viņu spēka. Tik vienkārši un sarežģīti vienlaicīgi. Bet citi varbūt padomās, ko es te ņemos, bet es tikai vienu vārdu varu pateikt bļadj. Un visas runas izsīkst saknē, jo manī ieklausās tā pat kā ieklausās visās runās, kas ir pašpārliecinātas. Tāpēc es jūs visus sveicu un liedzu mūsu visus kopā redzēt kā būrītī sadzītus zvērus. Var, protams, iztēloties, ka viss ir labāk kopā, jo tad rodas jaunas substances un noskaņojums, bet vienu gadu vaļā palikt un izlikties, ka sanāk lieliski. Tagad mazliet noklusējās lielākā daļa domu un tālākā gadījumā paliek tikai maza daļa vispārīga sajūtu mutuļa. Tālākās norādes ir nemierīgas, bet saprotiet pareizi, vajag tikai gribēt un tavas smaržas sapratīs mūsu valodu. Ja gribi saprasties ar kokiem, dari tā kā gribas darīt, neklausies ko citi saka, jo mēs visi mirstīgi un kamēr tu sevi stopo, paskaties ko putni dara. Tie ir brīvi vēja ēdāji, dzer upes ūdeni, kurā kāds čurā. Nevajag pārspīlēt viņi nav vienā koordinātu sistēmā un tādējādi ir labākā stāvoklī, jo cilvēki ir vienā līmenī ar savām čurām un tās viņus izseko. Rakstot romānu pacelies citā līmenī, kurā tevi nevar ievainot. Bet kā tad ar Bereļa sindromu. Tas ir slikts piemērs, jo minētais cilvēks ir pavisam citā kategorijā. Viņa vēlme rakstīt dzimst no dieva un tādā garā turpinot viņš tur arī nonāks, bet mana rakstīt vēlme ira dievs un kā tu domā cik mūsos pulksteņi tinkšķ. Vai es atbildēju uz tevis uztraucošo jautājumu, tu grūtgalvīt? |
| 4:18p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Metastāzes 22 no 30 Metastāzes.  Piedodiet par stulbību, bet es tā arī nesapratu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka izgāju uz ielas un biju tā uzkačājis savu ego, ka visi apkārtējie likās niecības un gribējās ar necieņu pret viņiem izturēties. Apslāpēju sevī šo vēlmi un nu atkal esmu neziņā, es atkal nesaprotu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka negribu nevienam neko lūgt, bet forši būtu, ja man atnāktu varošs izdevējs.. labi, man paliek nelabi no šī diskursa. Man kretinē runāt par rakstniecību, tā ir sērga, tā ir jāiznīdē. Tāds apzīmējums kā jaunais literāts. Tas ir briesmīgi. Es labprāt no lektu no klints. Bet tagad atkal..ē, es vispār negribu, atlaidiet, kur jūs mani ievilkāt, laidiet prom, fui, pē, kaka. Visi ir slikti, es vienīgais labais. Man vajag norobežoties. Ko es līdz šim esmu sapratis? Vai romānu vispār vajag rakstīt? Vari rakstīt, vari nerakstīt, viena šķirba. Galvenais ir būtu krutam stūrim uz Čaka un Barona stūra. Kāpēc es esmu tik stulbs? Tāpēc, ka kokiem lapas aug gaisā un uz gaismu, bet lietainas dienas katram normālam ienaidnieks. Laba sajūta čakarējot bobi. Ja vien varētu saprast kāds ir iemesls. Es gribu uzrakstīt romāni, es gribu rakstīt romāni, bet kaut kas man neļauj. Es jau tā apkārtējo un sevis kritizēšanu esmu samazinājis, kā samazina aizsardzības budžetu kara laikā. Es gribētu būt daudz krutāks, bet man nesanāk, nekāds brīnums nenotiek. Pagaidi! Pēc laika tas nāks, es tagad iestādu sēklu un pēc laika es būšu tāds notikums, ka žoklis atkārsies, tikai vai es būšu laimīgāks? Par to neiet runa, laimi nevar nopelnīt. Es jau tagad esmu laimīgs, bet tas lielais romāns nāks pēc laika kā nogatavojies ābols Ījaba klēpī iekritīs un tad tas līdīs vannā pierādīt zemes pievilkšanās spēku. Ko tad tie citi dunduki darīja, ka nepamanīja, ka ābols krīt pret zemi, nevis pret gaisu. Gaismu, lūdzu, ieslēdziet. Tātad sakarīgas atbildes uz jautājumu, ko rakstīt nav? Bļe tu esi stulbs vai no Rīgas? Rakstīt nerakstīt nav nekādas starpības. Starpība ir slāpēs, bet slāpes var iegūt iegūstot traumu. Tu gribi iegūt traumu, kādu dīzeli dodošu dziņu, kas spiestu tev rakstīt un rakstīt? Es nedomāju, ka varētu tev uzdod šo jautājumu vēlreiz, jo redzi.. paklau, uzraksti romānu par to, kā atrast tēmu romānam. Visi būs stāvā sajūsmā visa tā pēdējā laika tendence, ka visi grib kļūt par baigiem rakstniekiem, bet hemorojs ir tāds, ka nevar tie pacelt pakaļu. Vai nu uzraksta kaut kādu huiņu vai nesaņemas vispār kā es piemēram. Uzraksti un izsmej visus, parādies pārgudrinieka gaismā un tevi sāks ievērot, tas būs super, es tev saku. Izmanto šo tekstu, te sāk parādīties tendence, ka tev saka ko vajag rakstīt, bet tu nesaproti, te pat sanāk riktīgi liktenīga un eksistenciāls materiāls. Riktīgi var pavilkties, tāds dzenbudisma piemērs, ka saka vienu, bet nevar beigu beigās saprast, ko saka. Tāds koks ar diviem galiem, ka ieeju nevar atrast, lai gan viss ir acu priekšā. Baigā loģiskā kļūda, baigais melnais caurums, nevar saprast par ko rakstīt. Rakstīt var par jebko, tam tiešām nav nekādas nozīmes. Nozīme ir slāpēm, tam kas tevi dzen rakstīt kā tādu patēriņa bobi. Kur tu ņem savu dīzeli, pastāsti kur ņem dīzeli veiksmīgi rakstnieki. Vai tevi interesē sekot veiksmes ceļam? Redzi, tu gribi būt jaunatklājējs, tādējādi tu nevari iedomāties, ko tavā situācijā darītu kāds pasaulslavens klasiķis. Ņem to pašu Kafku. Kā tu domā ko viņš tavā situācijā darītu? Viņš šķiet nomira nelaimīgs. Vai gribi nomirt nelaimīgs? Paņem kādu laimīgu un ne mazāk veiksmīgu, tādu par kuru fano visi tevis cienītie cilvēki. Kādu riktīgo rīkles rāvēju. Paņem seru Bobu Mārliju, paskaties... miruši ķermeņi, nekādas vērtības, vienīgi ar skaudību skaties kā citi pavelkas, tu pat negribi atdarināt viņu pavilkšanos, tu vienkārši gribi, lai par tevi tāpat pavelkas. Vai es rādu pareizā virzienā? Tu taču pats zini visas atbildes. Es redzu, ka tu atkal neko neesi sapratis, tev vajag injicēt kādu devu pieredzes, reālas dzīves devu; no teoretizēšanas izskatās nav nekāda labuma. Izej uz ielas, paskrien zem mašīnas, tad uzraksti par pārdzīvoto, dari kaut ko. Nekas nerodas no kaut kā un otrādi. Klausies, bet kā ir ar tiem, kas visu pilnīgi izdomā, man šķiet esmu tāds. Nu labi vari izdomāt, bet tava uzmanība visu laiku novēršas, tu sāc tipa kaut ko rakstītu un tad tev kļūst garlaicīgi vai tava paškritika priekšlaicīgi tevi nokauj. Redzi, tagad tu gribi pārtraukt rakstīt šo, lai ieliktu un priecātos par apjomu, tev pat pie kājas ir saturs, tev patīk redzēt padarītu darbu. Tu esi liekulis, tev ir dubulta morāle. Tu negribi radīt labu darbu, tu gribi apmierināt savu mazvērtības kompleksu, tu gribi lai būtu kaut ko izdarījis, bet darīt negribi. Bet kas mani spiež tieši šobrīd rakstīt? Kas, kas, vai nav vienalga, tagad tu esi safārējies un tāpēc arī raksti, vienkārši tava daba un līdzšinējā domāšana tevi līdz šim ir novedusi un tagad tu te sēdi. Paklausies, man šķiet, ka tu man te reāli tagad dirs, es tev redzu cauri melus, es redzu tavas apdraudētās pozīcijas. Es redzu atbildi spīdam cauri tavai melīgajai miesai. Es sajutu atbildi un es turpināšu, kamēr tu izgaisīsi un es būšu brīvs. Tu esi vīruss. |
| 4:40p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Kulminācija 23 no 30 Kulminācija.  Labi, man nekas nav skaidrs, bet varbūt vari pateikt, ko man darīt, kamēr nav pienācis mans laiks rakstīt romānu? Tu puņķu tapa, nolāpītais krunkuģīmis... es negaidīju tādu rupjību, es ar vislabākajiem nolūkiem vērsos un nebiju spējīgs uz rupjībām, jo mazliet fizisks nelabums valda. Paklausies, tu taču esi pilnīgi stulbs, nekas tev nav jāgaida, vai nu tu raksti, vai neraksti. Saproti pareizi, ja tu gribi būt rakstnieks, tad beidz tizloties un raksti. Tāpēc jau tas vārds ir cēlies no rakstīšanas, ka rakstnieks ar to arī nodarbojas, ka raksta. Jā, bet ko man rakstīt, es nezinu, ko man rakstīt. Ja man nav šīs iedvesmas dzirksts un visi tie, kas dodas pēc iedvesmas man šķiet smieklīgi. Kādu izeju tu man redzi. Es pārstāšu ar tevi sarunāties, ja tu man uzdosi visu laiku vienu un to pašu jautājumu. Labāk atbildi man, nafig tu liec tās bildes, ja raksti vispār par kaut ko citu. Nepiesienies, tas ir mans profesionālais noslēpums, es zinu labāk ko man rakstīt un tu sūda dvēsele man vispār neesi vajadzīgs. Esmu gudrs arī bez tevis, bet pasaki.. es laikam gribu nosist laiku līdz rakstīšanai ar jautājumu par to, ko rakstīt, bet rakstīt negribu un negribu . Šī tēma ir izsmelta, atpūties un viss būs kārtībā. Padomā par visumu, par zvaigznēm, vai par piezemētākām lietām un paklausies labu mūziku, iebrauc varbūt kādā pilnīgā sviestā, aizej kaut ko apēd, lai apslāpētu savu iekšējo uguni un tad jau atkal būs pienākusi nakts un varēs iet gulēt sirdsapziņas pārmetumos, ka neko neesi uzrakstījis. Turpini uzdot stulbus jautājumus un veiksmīgi izvairīsies no rakstīšanas. Tā jau katrs muļķis varētu uzdot jautājumu un saņēmis atbildi uzrakstīt romānu, tad tik ienāktu veikalā un ņem jebkuru un tas ir labs. Bet kurš gan ja ne tu zina, ka tā gluži nav, piemēram, Muktupāvelas Benjamiņa kundze, varu derēt tev būtu kauns ar to sēdēt atejā, bet neskatoties uz to, tu turpini udzdot jautājumus, kas nevienam nepalīdz. Labi, klausies. Paņem lapu, pildspalvu, izlej uz galda tinti, aplej savu datoru un skaties, kas notiek; pieraksti redzēto. Varbūt sanāks kaut kas interesants, bet visdrīzāk nē. Jo kaut kas interesants sanāk tikai vienā no simts gadījumiem, tā pat kā ar fotogrāfiju. Tu taču zini, cik stulbi ir škroboties, ka katra bilde, ko taisi nesanāk, kā cerēts. Sanāk viena no simts ņem to vērā, tāda ir tavas individuālās pasaules realitāte un tāda tev tā patīk, jo savādāk tu nespētu attaisnot visus draņķīgos rakstniekus. 1 no 100, bet pagaidām tu esi tikai kurā 24? Tas ir tāds zīdaiņa vecums, ņem to vērā. Turklāt šis ir tavs pirmais romāns, bet uzraksti simts un viens no tiem būs ģeniāls, es tev garantēju. Īpatnība ir tāda, ka fočuku var katrs mudaks paņemt rokā un saspaidīt pogu, bet uzrakstīt 100 romānus, kurā katrā ir 200 lpp. Parēķini cik ilgu laiku tur vajag. Kādu darbu ieguldīt, tieši tāpēc ir tik daudz sūkātāju, ka viņi negrib ieguldīt darbu, grib lai viss iekrīt viņu smakojošajās rokās. Var, protams, rakstīt kā dažs, ka sakoncentrējas un tad baigo draivu uzliek ar pirmo piegājienu un tad tikai salabo, bet ar tevi ir savādāk. Ņem to vērā un beidz sūkāt gadījuma sakariem. Paņem sevi rokās un rullē uz veselību. |
| 5:39p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Lauru lapas 24 no 30 Lauru lapas.  Es varbūt tagad aizsteigšos notikumiem pa priekšu līdz pašām lauru lapām. Man šķiet patīkama doma 1 no 100. visnotaļ erotiska un ticama. Kā lai tagad saglabā domīgumu. Es jautāju ne jau pēc atbildes, es savā nodabā priecājos. Lauru lapām vajag ļaut nostāvēties gurķu burkā un šis varbūt paragrāfs bija lieks, bet nu par cik tas uzsākts šobrīd, tad jāpasaka kaut kas ir, jānostiprina iedvestā bijība un darba spars. Redzi, šeit neviens man nevar iebilst un tā ir labi. Šī ir osta, no kuras iziet kuģis jūrā. Šim nav nekādas ūberkūlās jēgas slodzes, jo šīs ir tāds tauvinieks, priecājas par krasta skatu un gatavs doties jūrā. Šeit netiek izvirzīti sirdi plosoši jautājumi un tā ir labi. Tas nozīmē, ka pēdējās nodaļas paliek jaunajam gadam. 2006, kāda bija tā aritmētika, 0 neskaita, tā nespēj izmainīt. Šajā gadā man paliks 26 gadi, ja izmet nulles, sanāk tieši tas un kur tās divas nulles paliek. Kā tur bija 2010. gadā būs 30 gadi un tad 20+10 ir labinieks un nekas nepaliek pāri, tas būs lielais sprādziens laikā. Līdz tam man ir jāpieņemas spēkā un jākļūst nepārspējamam. Tā tam būs būt. Šeit es neuzdodu jautājumus, šeit es nostiprinu tauvas. Manu mazo draugu pulku pulcē lielas taures. Tādā garā mēs ar zemes dieviem stāvam strīpā un mums ir daudzas, daudzas lauru lapas un skābētu gurķu burka par trim latiem trīsdesmit trim. |
| << Previous Day |
2005/12/31 [Calendar] |
Next Day >> |