|
Mūsu kaimiņi ilgu laiku bija kāds pensionēts pāris - Nellija un Zigfrīds. Viņu mazbērni bija mani īstākie bērnības draugi, ar kuriem mēs sirsnīgi draudzējāmies un tikpat sirsnīgi ik pa brīdim plēsāmies un naidojāmies. Un tad pēc kāda laika atkal tikpat sirsnīgi salabām. Nellija bija smalka kundze, kurai piemita kaut kas no pirmskara Latvijas laiku elegances, viņā bija kaut kas aristokrātisks. Tas, cik skaisti viņa bija iekopusi savu dārzu, atstāja uz mani tik lielu iespaidu, ka laikam pat pirmā vēlamā profesija - kļūt par dārznieci, man radās tieši viņas iespaidā. Viņas vadībā mēs kādreiz kopā ar viņas mazbērniem lasījām jāņogas un vārījām ievārījumu, es arī dabūju tādu mazu burciņu, ko pēc tam aiznesu savai mammai. Nellija bija mazliet atturīga, bet ļoti jauka sieviete un nekad neizturējās pret mani nejauki, viņa vienmēr bija ģērbusies ļoti akurāti un viņai bija mazliet sirmi, cirtaini mati līdz pleciem. Viņai bija skaista un moderna virtuve ar baltām flīzītēm, reizēm viņa mēdza cept vafeles tajā padomju laiku vafeļu pannā. Kas visu darīja īpašu - pirms tam viņa iepilināja mīklā kaut kādu šķidrumu no mazas caurspīdīgas pudelītes, ko viņa bija dabūjusi no radiem ārzemēs - laikam no Vācijas, pēc kā visā virtuvē izplatījās burvīga smarža. Ar tagadējo prātu es saprotu, ka tā, visticamāk, bija vaniļas esence.
Es tikai nupat sapratu, ka viņa, iespējams, ir atstājusi visai lielu iespaidu uz mani. Tas, kā viņa ietekmēja manu uztveri. Jo viņai bija sakārtota māja un sakārtota vide un tas man likās kas tāds, uz ko man gribējās tiekties. Tāda klusa elegance. Un ar viņu es laikam pavadīju daudz vairāk laika - vēl jo vairāk - jēgpilna un piepildīta laika, nekā ar saviem īstajiem vecvecākiem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}