1940. gadā Vulfsonam bija 22, jauns un karsts komunists, kā pats teica, tik tiešām ticējis visām komunisma idejām. Un tā arī bučojis, kad tie tanki braukuši ne ta pa Brīvības ielu, ne ta pa Marijas ielu un apstājušies, lai sveiktu laimīgo tautu. Vispār nekaunējās no šī fakta, bet nu ņem vērā gadu, kad tas tika stāstīts - 1978. Ā, un vēl. Viņa iemīļotākā uzrunas forma bija "mīlīši". Jā, mīlīši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)
bet pagāja desmit gadi, un tieši viņš bija jaunās 1940. gada notikumu interpretcijas virzītājs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Un vari iedomāties, kāda bija sajūta... Bet nu. Nav tā, ka mēs jau toreiz nezinājām viņa divkosīgo dabu. Draugi no vecākajiem kursiem silti ieteica "marksisma pulciņos" (tieši tā saucās Vulfsona tusiņi pirmo kursu studentiem — draudzīgā atmosfērā stāsti par vēsturi) liekās atklātībās neizplāties. Bet tos kaut kā miglaini atceros, šķiet, tik pāris reizes biju.

(Reply to this) (Parent)