ja cilvēka ķermenis ir kapi, tad mēs visi dzīvojam kapos, bet kapu kultūra ir kā skaistumkopšanas simbols, nu visas tās puķes, pieminekļi un svecīšu vakari, ne es bet mans shauma pushup.

warhola filmā women in revolt, kas ir par sieviešu atbrīvošanās kustību, trīs galvenās sieviešu lomas tēlo trīs transseksuāļi. ainās, kurās parādās arī īstās sievietes, pēkšņi sāk izskatīties, ka tie trīs transseksuāļi pārvelk, ir sievišķīgāki un visādā ziņā krutāki par viņām. it kā oriģinālās sievietes būtu cilvēks, kas ir oksidējies. vai kondensējies un kļuvis par kustīgām tapetēm, starp kurām kustas īstie varoņi. kā vārga ilustrācija īstajām sievietēm. kā eksperiments, kas aizgājis par tālu un ņēmis nelāgu galu un viņas attapušās ieslodzītas pašas savos pupos.

bet nē. ļitvinova taču tāda pati, bet ar pupiem. un tomēr viens ir sievietes, bet kas cits ļitvinova, kurai piemīt tāda veida sievišķība, kāda nevienai sievietei nevar piemist tīri dabas likumību dēļ. tāpēc ir maldinoši to vispār uzskatīt par sievišķību, bet ja tomēr uzskatīt, tad tāda sievišķība var piemist tikai vīrietim, tāpēc tieši vīriešiem šī ļitvinovas šķautne arī vislabāk ir saprotama. un attēlojama. kaut vai parodijās. bet sievietes viņu nevar attēlot ne parodijā, ne nopietnībā, jo viņām trūkst komponenta, jo viņas ir sievietes. cik aktrises un neaktrises nav berzušās šajā sakarā gar virtuves durvju stenderi, nekas viņām nekad nav sanācis, tikai apsmieklā palikušas.

nu nevar rēzija kalniņa tēlojot sievieti notēlot transseksuāli, nav iespējams, viņa tam ir pārāk tupa.

bet transeksuāļi redz kā var. salīdziniet kaut vai kā jackie curtis tajā warhola filmā ēd gaļu un sarunājas un kā to dara ļitvinova nastroiščikā ar vīnogām - tas ir viens pret vienu.

ja jūsu vārdi būs mūžīgi, jūsu miesas kapos nesatrūdēs.

so banal kā dziedāja marlēna dītriha.

uz nakti iestreegu riigaa, galva kaa vinnija puuka veeders, eerikas spilveni kaa trusiisha ala. tagad vareetu veel to taramparam kto v gosti hodit po utram, bet visi trusiishi jau noteikti straadaa. ja nu kas, tad veel 15min esmu pie internetsalona datora! :)

bomzhoju light

var viskautko teorētisku nožēlot, saprast un attaisnoties, bet vienīgais jēdzīgais secinājums pēc tam vienalga ir, ka jāsakopj mati un bārda, un tas ir vienīgais, ko lietas labā var darīt.

visi visos kaut ko atstāj. mūsu ezeriņā ir santas aproce un vienmēr būs, bet indāna kaķī manas kurpjušņores. es šorīt pie viņiem pieceļos - kreisai kurpei šņores pa nakti nograuztas un apēstas. gāju tad pie dzejnieces ērikas bērziņas dzejas dienās un domāju - mēs pārtiekam viens no otra, bet mūsu kaķīši no mūsu kurpjušņorēm.

cik zemu jānolaizās mūziķim lai sava favorītžanra klasiku iedziedātu lielveikala reklāmā.

pārraidē no rīgas svētkiem rādīja kā tikko staigāt un runāt sākušai meitenītei bija rokās iegrūsta ota, priekšā pagrūsts papīra gabals un žurnāliste viņai jautāja, ko tu gribi uzzīmēt, uz ko meitenīte atbildēja - es gribu uzzīmēt aplīti. tā sķiet bija viena no tām retajām reizēm manā dzīvē, kad dzirdēju kādu pasakām ko jēgpilnu. citi sīkaliņi turpat blakus jau bija sazīmējuši kurš mājiņu, kurš cilvēciņus, kurš puķītes un visādu citādu huiņu muiņu, bet meitenīte nē - meitenītei, redz, gribas aplīti. cerība tātad ir.

varu mīlēt arī no attāluma un klusējot. bez tēliem, vārdiem un darbībām. neredzamā, nedzirdamā un nejūtamā veidā. it kā es būtu kādā tukšā istabā nolicis uz plaukta tukšu vāzīti kaut kādu, istabu aizslēdzis, bet pats dzīvotu tālāk kaut kur citur ārpusē. es staigāju, guļu, ēdu, viskautko citu daru ko nu cilvēki dzīvē dara, bet tukšā vāzīte pa to laiku visu laiku stāv tajā tukšajā istabā. nu varbūt ne gluži tukša tā vāzīte, vāzītē mana mīlestība iekšā. cits nekas gan ar to nenotiek, viņa tur vienkārši ir un viss. un man ar to pilnīgi pietiek.

tikai viena sajūta man brīžiem - ka tā vāzīte uzsilst. tas māls vai porcelāns, vai metāls, vai stikls, no kā nu viņa tur veidota, vienalga. bet tā jau tikai mana iekšējā sajūta, jo pats es staigāju apkārt it kā nekas nebūtu noticis, tikai no attāluma jūtu ka uzsilst un viss. pēc tam atkal atdziest. bet ir. citi? ko citi? citiem vispār nekādas daļas un nekādu traucējumu.

saskaņieši vērmaņparkā apmētājuši vienotības dombrovska foto ar zābaku, saskaņā ar ko gribēju teikt, ka dombrovskis taču luterānis un luterāņi taču iebilst pret attēla un attēlojamā vienotību, savā laikā lai bruka iekšā pareizticīgo baznīcās rāva no sienām ikonas un mīdīja kājām, jo tās tikai krāsa un audekls. vajagot pielūgt dzīvo dievu, ne roku darinājumu. tā ka kas tur ko uztraukties par to fotogrāfiju - tā pati krāsa, tas pats papīrs, zābaks arī tikai āda, kaut kāds strogonova žāvētais apvalks, bet dombrovskis tikai viens - dzīvais - luterāniski tā. es jau nesaku, ka esmu pret vienotību, visdrīzāk vēlēšu par viņiem, tikai nosaukums viņiem tāds, ka labāk būtu apvienība ne vienotība, jo vienotība tomēr pārāk spēcīgs jēdziens, lai nerautu uz augšu no tik vārga kuņģa kā politika. ne jau nejauši tā apmētāšana - ja cilvēki klusētu, akmeņi kliegtu, kur nu vēl kaut kādi deģenerāti.

manaa nekrologaa nebuus skaitlja 40, tas nu ir skaidrs.

tikko faņa uznāca augšā un ieņaukstējās savā smalkajā nebalstiņā. - karsts, ja? - šai saka armīns - velc nost kažoku!

stulbā zostiņa, kāda ir tava zemākā unikālā cena.

Светильник для тела есть око. Итак, если око твое будет чисто, то всё тело твое будет светло; если же око твое будет худо, то всё тело твое будет темно. Итак, если свет, который в тебе, тьма, то какова же тьма?

benita darbā tik ļoti sanervozējās par mirstošiem cilvēkiem, ka atnāca pie sarmītes un piedzērās no simts gramiem vīna. tad viņa izgāja no mājas naktī, nokrita rudens dubļos rāpus un raidīja tumsā kentaurisku kliedzienu - es mīžu! viņas gaišbrūnā kombinezona dibengalā uz visām pusēm lēni izplauka liela tumšbrūna neļķe. sarmīte pieskrēja viņai klāt un raustot aiz pleca mēģināja viņu piecelt kājās, bet benita bija ielipusi ar plaukstām un ceļiem dubļos un nemaz necentās no tiem izrauties. viņa tikai ik pa brīdim pacēla galvu un laida no sevis ārā šaušalīgas juceklīgas smieklu šaltis, kas atgādināja sviedros salipušas matu cirtas uz dziedātājas madonnas pieres nesen pa televizoru redzētajā koncertā.

silikona sončiki pončiki zālē, iešņauc tik balto un fano par denj pobedi, bet tos no skatuves laikam nonesīs tikai aukstus, tās pašas vecās faņeras pavadībā. saspiedušies tur kā kuņas uz plosta. ja viņu nebūs tur, tad viņu nebūs vispār, vienīgais dzīvības pierādījums, pēdējais patvērums. kaut ko tur smaida, bet ļeontjevs jau knapi dveš un acīs zem citām izteiksmēm tās maskētās nemaskētās bailes, ka tik kaut kur neatlīmējas apmetums vai nenolūst kāja kā tām divām no filmas nāve viņai piestāv.

benita uzaicināja sarmīti pasēņot. abas visu dienu nostaigājās pa mežu, bet nevienu sēni neatrada un beigās vēl apmaldījās.
- es zinu, kur ir mājas! - sarmītei teica benita - nāc te! - un izveda viņu pa taku meža pļaviņā. pļaviņā stāvēja mājiņa, no tās izskrēja liels suns, sakoda sarmītei vienu kāju un ietrieca abas dziļi mežā.
- bet tagad nāc šeit! - teica benita un pa citu taku izveda sarmīti citā pļaviņā. tur stāvēja cita mājiņa, no tās izkrēja cits liels suns, sakoda sarmītei otru kāju un ietrieca abas vēl dziļāk mežā.
- seko man! - sarmītei teica benita, nolauza koku, norāva tam lapas, bet bomi sāka griezt virs galvas, un lauzās tik nost no takas iekšā visdziļākajos brikšņos.
- priekš kam tev tas bomis? - tik paspēja novaidēties suņu sakostā sarmīte.
- pret lūšiem! - viņai atbildēja benita un ar skaļu kliedzienu - pipelene! - pazuda papardēs.

pirms gadiem divdesmitpieciem jaunatne izklaidējās savādāk. piemēram rīgā centrālajā stacijā viens jauneklis pastaigājas pa trotuāru ar vaļēju bikšupriekšu. es, tajā laikā vēl piecpadsmitgadīgs jaunietis, viņam pieeju klāt, atvainojos un pačukstu, ka viņam bikses vaļā, bet tad apkārt atskan kādu četru citu tādu džeku zvaigāšana un pats informētais arī rēc, un staigāšana ar vaļējo čūli turpinās. ne jau tā, ka rādītājs, jo apakšbikses ir, vienkārši čūlis vaļā un staigā šurpu turpu pa laukumiņu visu acu priekšā. tie tēlo, ka neredz, bet es sēžu turpat blakus nosarcis un man ir tik nenormāli kauns, ka esmu tāds naivulis no laukiem.

pie veidenbauma iefanoju. reāls holdenkolfīldisms, personāžam besī tie, kas uz viņu atsaucas. pie raivja tukiša jau kļuva pavisam jautri.

very strong, but only in parts.

ja eņģeļi ir aspekti, tad aspekti pār latviju.

jā, un dīvaini vai nedīvaini, bet man riebjas divdabja teicienu atdalīt ar komatu. man liekas, ka tā čāča, kas izdomāja tādu gramatisko likumu, bija reti riebīga rakstura persona, kas arī sita savus bērnus par īkšķa sūkāšanu.

bet tad gāja gadi un izrādījās, ka nevajag nemaz dīvainu dzeju, jo dīvaināka par dīvainu ir pati dzīve ar tās vienkāršajiem notikumiem, kuriem esmu dzīvojis cauri nekādu dīvainību nemanot.

es arī, kad biju skolnieks, domāju, ka visi rakstnieki, kas uzraksta kaut kā mazliet dīvaināk par reālismu ir narkomāni. izlasīju liesmā pētera brūvera dzejoļu kopu, sajutos mazliet dīvaini, kaut ko līdz galam nedasapratu un nodomāju - ō, super! viņš ir narkomāns! es arī tāds gribu būt, atrast šīs dīvainās sajūtas un saprast nesaprotamo!

"Rock’s ploughed its own furrow for 30 years but still music magazines don’t give rock its due and still rave on about Nick Drake. How many more front covers do Paul McCartney and Morrissey need? Our album will sell more than Morrissey’s so why don’t we get the same kind of respect?"

http://www.metro.co.uk/music/835637-joe-elliot-def-leppard-dont-get-enough-respect

vēl senos laikos bija tāds psihedēlisks paradums, kad ēda svaigu gurķi, tad pārgrieza garumā uz pusēm un pirms sāls uzbēršanas iegrieza ar nazi sēklās slīpas svītras.