neesmu nekāds metāla cienītājs, bet jaunāko harvey milk albumu a small turn of human kindness ir diezgan jautri klausīties. visas 36 minūtes kā kāds zombijs, kas izkārpījies no kapa un ar mokām rāpo uz priekšu - aizmet ķepu uz priekšu, pievelkas klāt un sabrūk pīšļos, tad atkal saņemas, aizmet ķepu uz priekšu, pievelkas klāt un pievilcies klāt atkal sabrūk. un tādā lēnā moku ritmā viss albums. pusalbumu rāpo prom no kapa, otru pusi rāpo atpakaļ. bet pēdējās septiņas minūtes vispār tādas, it kā tas zombis pirms gāšanās atpakaļ kapā būtu aprijis kādu visiem zināmu popdziesmu.