visam savs laiks, beidzot noskatījos skukas ieteikto ellie parker. tas tieši ir tas kameras darbs, kāds man patīk, tas mazbudžeta. rokas kamera tas saucas? katrā ziņā tas nav tas holivudas grāvēju kameras darbs, kad katrs kadrs un visi kopā savstarpēji saskrūvējušies un sasprindzinājušies un vēl aplieti ar nedabiskām krāsām. tā ir tā frešā brīze, kurā es atpūšos un kurā atpūšas aktieris. bet filma ar naomi vatsu, kā mirklī iespiestas noredzētas dienas. kaut kas, ko ieraudzījusi uz malholanddraiva avarējusī vatsa. cik tad tur tā laika, kamēr mašīna veļas grāvī un gar acīm pazib un uzreiz arī aizmirstas kas pilns ar svešiem cilvēkiem, sauc to kā gribi - dzīve, vai sapnis.

pēdējā laikā tāds nemiers. es gribu noskatīties filmu mierīgi. apgulties, ieņemt vienu statisku pozu un noskatīties, nekustinot ne kāju, ne roku, neknibinoties gar seju un nemeklējot ērtības, jo ir miers un labi tieši tā, kā ir. šo noskatījos - ja godīgi - ne reizi nenopauzējot.