nuredz, bet tas taču katram šķiet atkal citādi, kas ir skaists no dabas un kas nav. man viens draugs saka: "paskaties uz viņu, cik smuka!" un es paskatos, un neredzu to skaistumu. un tad man šķiet, ka ir tur tā cita meitene dikti smuka, un mans draugs vispār pasaka, ka viņa ir neglīta.

maskas jau vispār ir tik dabiska lieta, ka pat paziņojums, ka man nav maskas, ir tikai maska.

un kāpēc tad gļēvuļiem vien domāta? nav jau nekāda māksla atvērt acis, ieraudzīt realitāti, un tur arī palikt, ja var paskatīties, acknowledge it as a fact and move on.

tas trakums sākas, kad ar šīm maskām sāk tirgoties un tie kuriem tās maskas dārgākas sāk pazemot tos, kuriem lētākas. pat ne tā, ka sāk pazemot, bet tas tā dabiski sanāk, tik dabiski, ka par to neviens pat nerunā, vienkārši sakārtojas savās masku piramīdās un močī viens otru.

tā, ka sadalās teju vai pa kastām, kaut arī tas viss tikai maska, nevis īsts?

jā, ja pieņemam, ka maska ir gan uz sejas uzziestais embrijs, gan drēbes, gan mājas un mašīnas, gan slava, gan... nu viss tas, kas martcorem tajā topikā "kā kļūt par"

tad jau vispār zūd visas iespējas noteikt, kāds cilvēks ir patiesībā. so, in my humble opinion, mēs esam visas mūsu maskas.

tas jau ir tas skumjākais.

un vienlaicīgi - daudzsološākais.

varētu teikt, arī vissmieklīgākais. taču. līdzko kāds uzdrošinās kādu no šiem pasaules materiālajiem aspektiem apsmaidīt, tā pasaule tik ļoti saidentificējas ar šiem aspektiem, ka iesūdz apsmaidītāju tiesā par goda un cieņas aizskaršanu.

un tas jau arī ir smieklīgi :)

vispār jau jā. galvenais lai vajadzīgais seratonīna daudzums galvā! :)