atskaņas dzejā iedarbojas maģiski, bet tajā pašā laikā lasītājs tādai saatskaņotai dzīvei zemapziņā netic un tur dzejnieku aizdomās, ka viņa stāsts aizgājis atskaņu pavadā un tā it kā necieņa pret īstenību. un jo vienkāršākas atskaņas, jo lielākas aizdomas par necieņu. pat vismeistarīgākais dzejolis ar visnebanālākajām atskaņām nav no tā pasargāts. man, teiksim, līdzīgi ar dikomūziku. ir kaut kāda viena stadija, kurā disko manī izraisa neizprotamas skumjas, pat tādu kā grūtsirdību. bet tā tomēr ir tāda salda grūtsirdība, kā stingrā ritmā ieslodzīta skaista melodija.

es jau šito neuzrakstīju, lai kāds dzejnieks atturētos no atskaņām, tieši otrādi. jo tas par iešanu pavadā nav taisnība. patiesībā gan atskaņas, gan īstenība ir līdzvērtīgas, kā jebkas, kā divi punkti, un tieši tā jau ir tā dzejnieka meistarība ielikt šos divus punktus punktu punktā tā, lai nekas pāri malām nekarājas, lai saaug un ir viens punkts no diviem.

par trešo punktu es labāk neizteikšos, jo diezgan maz par to zinu.