ar draudzeni marīnu, kas dzīvo NY un kontaktē ar pavisam citādiem cilvēkiem, atradām negaidītu kopīgu saskares punktu - džona vatersa multiple maniacs. sēdējām hostelī dzērām un smējāmies par to kā lady divine izpisa milzu lobsters, un brīnījāmies - tu arī to filmu zini?

tā filma tak tik veca un amatieriska, kaut kāds atkritums - tikpat tāla man, cik marīnai, - un tad nu sanāca, ka satikāmies kā uz kaut kādas trešās vietas, citas planētas vai valstī, kas vienādi tālu gan no latvijas, gan amerikas. tā forši, jo šī trešā atkritumu vieta izrādījās mums abiem vienlīdz vajadzīga un svarīga.

es domāju, arī latvijā diez vai ar kādu varētu šādā punktā satikties. nē, nu varbūt ar kādu naumaņveidīgo vēl, bet naumaņveidīgie neskaitās, es domāju kādus normālus cilvēkus, kas tādas lietas zin dabiski, ne profesionāli. vismaz, kad kādus laikus atpakaļ biju ielicis te cibā šīs filmas afišu, neviens cibiņš par to ņi gugu. tad nu ir tā, ka atbrauc cilvēks vienreiz gadā no tālas zemes, ne kādā augstā skolā mācījies, ne aprindās gājis, bet zin labas lietas un var ar viņu beidzot par ko parunāt un darīt to bez gudrības un zinātkāres izteiksmē savilktas sejas, vienkārši apdzērušamies ierēkt par lobsteru.