visas streiča filmas, izņemot limuzīnu, ir sūdi, tur nu nav ko. teātris takš nav nekāda teātra drāma, bet filma par viju kā augstākās padomes deputāti tādā infantilā padomju melodrāmas mērcē, skaidrs, nenormāli provinciāls ražojums. nolikt kaut blakus kasavītisa opening night par aktrisi pusmūžā un uzreiz skaidrīte, kas te ir kas. boņuks arī tāds postpadomju garīguma meklētāja neveikls šlūpsts. kā rubenis, kas pirž, pirž, bet domā ka dirš. pārējie tur brāķi. bet limuzīns vot jā. jo tādi arī latvieši ir, tieši tādi, toreiz, tagad un no mūžības uz mūžību, identitāte. vidū limuzīns un viss tas izplatījums kā bikškostīms apkārt.