tas notika tālajā 2000.gadā. toreiz man vēl bija 30 un es visvisādi centos būt moderns. kad manā čakenes graustu dzīvoklītī ieradās wofka, puse ticiānsarkanās ķences jau bija matos, bet prātā šausminoša doma, ka tas nu gan būs īpatnēji - mati man būs sarkani, kamēr uzacis un bārda paliks dzeltena plus melna plus mazliet sirma, kā rezultātā faktiski būšu četrkrāsains, un tas nekam neder. uzreiz jautāju wofkam, vai viņš zin kādus gadījumus, kad ar matu krāsu tiek krāsotas arī uzacis un bārda. viņš teica, ka tā darot riņķī apkārt un tas neesot nekas neparasts. es vēlreiz pārjautāju to pašu, viņš vēlreiz to sparīgi apliecināja, un ar to pietika - zieķēju tik iekšā arī uzacīs un bārdā. patiesībā, zieķēja jau wofka, kurš bija nemanāmi pārņēmis krāsošanas iniciatīvu. kad bārda bija pabeigta, viņa skatiens apstājās pie manām krūšu spalvām. varbūt joka pēc nokrāsojam arī tās, viņš ieminējās. tā kā mums abiem bija labs garastāvoklis un biju wofkā svaigi iemīlējies, teicu, lai iet, un ar ticiānsarkano pamazām pārklājās arī mans torss. wofka ar krāsu virzījās aizvien zemāk, zemāk un zemāk, līdz nonāca līdz vēderam un apstājās pie bikšu jostas. apmatojums tur protams nebeidzās. loģika bija nepielūdzama, vajadzēja ievērot nepārtrauktības principu, un wofka nāca klajā ar ķecerīgu priekšlikumu nokrāsot man arī kūsas. to taču neviens tāpat neredzēšot, krāsas pietiks un baigais sviests. tas man tomēr likās jau mazliet par traku. pat ne par traku, vienkārši bija kaut kā neērti tā izģērbties, kamēr viņš palika apģērbts. bikses nost, viņš mani mudināja. kā tad tas būs - te sarkans, bet te uzreiz melns, tā wofka. vai nu viņš mani ar kaut ko pārliecināja, vai vienkārši sajutos uzbudināts un uz tāda seksa viļņa tās bikses tomēr novilku, bet te nu mēs bijām, un viņš mani izkrāsoja arī tur. kaut kur pusceļā no galvas līdz kājstarpei klāt tika pieķertas arī paduses. kad ķellēšanās bija galā, sēdēju virtuves vidū pilnīgi pliks, ereģējis un kā ar buļļa asinīm noliets. atlika tikai vēl sagaidīt, kamēr krāsa ievilksies. sildīju jau uz plīts ūdeni, lai mazgātu to visu nost, kad wofka pēkšņi atcerējās par mtv balvu pasniegšnas translāciju, par to, ka viņam steidzami jāiet kaut kur ciemos to skatīties un, uzmanīgi, lai nenosmērētos, iedevis man buču, bija pa durvīm ārā. paliku viens, salēju ūdeni pa bļodām un ņēmu mazgāties. un tad sākās. visforšākās, protams, bija paduses. tās bija nokrāsojušās vienmērīgi un smukas. krūšu spalvas un kūsas arī bija uz goda, taču tas, kas darījās uz galvas - ak, dievs. visa āda zem matiem bija asinssarkana kā kaut kāds pretīgs jēlums, pašu matu tonis - briesmīgs, bet uzacis un bārda vispār - nevis vienādi sarkanas, kā cerēts, bet reāli četrkrāsainas, kā baidījos sākumā, tikai simtsreiz trakāk. viens matiņš nokrāsojies, cits nē, dzeltenie rudi, melnie tumšbrūni, citi dzeltenie un melnie vispār nebija nokrāsojušies. šausmās un vājprātā grābu telefonu un zvanīju wofkam, pastāstīju kas un kā, jautāju, ko darīt. pat neatceros viņa reakciju uz manis teikto, šķiet, viņam tur otrā galā bija jautri. dusmoties nespēju, jo mīlēju. vienīgais, ko viņš man varēja ieteikt, bija zobupasta. tā ņemot to krāsu ārā. nometu trubu un metos pēc zobubirstes. pirmoreiz mūžā ar to tīrīju nevis zobus, bet uzacis. berzēju vai veselu stundu, kamēr āda zem matiņiem iekaisa un kļuva jēla, bet sarkanums tomēr nekur nepazuda. bārdu nodzinu. arī zem tās viss bija sarkans, kā uz karnevālu apkrāsots. izskatījos pēc ķēma. biju tikko sācis strādāt atēnā par maketētāju, man vēl bija pārbaudes laiks un nākamajā dienā bija obligāti jābūt darbā. neiet nevarēju. bet uz ielas iziet arī nevarēju. tomēr izgāju. un uz darbu aizgāju. tajā laikā maketētāji atēnā paralēli darbam pie kompja veica arī kurjera pienākumus, iznēsāja pa laikrakstu redakcijām grāmatu reklāmeksemplārus, un arī pa visiem šiem uzdevumiem es izstaigāju tajā šausmīgajā izskatā. ar zemu pār acīm uzvilktu naģeni gāju, bet vienalga - it kā nevarētu redzēt!? - tā vien likās, ka visi uz to vien skatās. tāds pazemojums, tāds pazemojums, nenormāls. šaudījos pa ielām kā raķete. slapstījos tuvāk māju sienām, griezu seju prom no garāmgājējiem, sabiedriskā transporta pieturās kā spitālīgais stāvēju atstatus no pārējo gaidītāju bariņa, trolejbusā braucot, spiedos stūrī.

tā tas turpinājās katru darba dienu, pilnīgā panikā, kamēr krāsa ar laiku izgāja un mati atauga. pa vakariem to tik vien darīju, kā mazgāju galvu. šī procesa laikā vienubrīd pat izskatījos tīri labi (it sevišķi apakšā), tomēr pirmatnējais pārdzīvojums bija bijis pārāk spēcīgs. matus kopš tās reizes vairs nekrāsoju.