kad biju vēl mazs, mums kaimiņos dzīvoja kāda ģimene, kurā pie jau pieaugušajiem bērniem un mazbērniem mitinājās kāda pavisam veca un akla tantīte. ģimenes locekļi pret vecenīti izturējās ļauni un ar ignoranci, jo viņa tiem bija par slogu un traucēkli. pat drēbes viņai negribēja mazgāt, par vannošanos nemaz nerunājot, tāpēc reizēm tantīte smirdēja (un tad viņu vannot gāja kaimiņiene), tomēr lakatiņš galvā vienmēr bija tīrs un izgludināts, par ko visi apkārtējie brīnījās. kā tas nācās, par to vecā graikstenīte reiz pastāstīja manai mammai. lakatiņu izmazgāt aklam cilvēkam it kā nemaz neesot bijis tik grūti, kaut kā iztaustīties jau varējusi, bet gludinājusi tā - pirms gulētiešanas to vēl mitru paklājusi zem palaga, pa nakti uz tā nogulējusi un no rīta lakatiņš bijis jau sauss, gluds un ar godu galvā sienams.