es uzskatu, ka perfekts skaistums nemaz nav tā pa īstam skaists. ja skaistajam nenāk līdzi kaut minimāla neglītuma piedeva, kuru varētu nosaukt arī par cilvēcību, tad tas kļūst atbaidošs. zinu to, bet ko daru pats? manai sejai, piemēram, nav nekādas vainas, tikai, kad nodzenu pilnīgi pliku vaigu, tas sāk izskatīties (manuprāt) pēc maigas zīdaiņa pakaļas, mute kaut kāda nevarīgi gļēva, un ir tā, ka spogulī pašam no sevis kauns, turklāt baigā neaizsargātības sajūta. bet tajā jau tas labums, visā šajā komplektā. vai es to novērtēju kā nākas? nē! es skūdamies ņemu un gļēvulīgi atstāju virs deguna protekcijai kaut kādas māneklīgas čaplina ūsiņas un domāju, ka tagad nu esmu baigi daiļais! ne vella! tas ir tizli. kad es vienreiz nākšu pie prāta?

p.s. šajā pašā sakarā gribu vēl ko piebilst. ziniet, kā es iemīlējos savā vitarmīnā? mūsu pirmajā tikšanās reizē viņam bija mugurā tīrs, balts krekls, bet uz tā kaut kur sirds rajonā, vai nu no tējas, vai kafijas, bija uzšļakstījies mazs mazītiņš brūns punktiņš. skatījos uz to kā nohipnotizēts un biju pilnīgā sajūsmā. domāju - redz, kāds cilvēks! pats labākais un skaistākais pasaulē, pie tam (un tāpēc, ka) ar traipiņu. kad toreiz šķīrāmies un aizgāju mājās, spēju domāt tikai par šo sīko brūno, cilvēcīgo trūkumiņu un tā arī iemīlējos. tas traipiņš man iepatikās un mani iedrošināja, šis pēdējais, tik nepieciešamais punktiņš uz i. paldies viņam!