ķēmojoties pakaļ dievam, pēc paša ģīmja un līdzības izveidot putnubiedēkli, piebāzt viņu ar visu iespējamo, - puķēm, salmiem, sūdiem (vēlams, tīģera, jo no to smakas pat suņiem ir baigi bail!), uzstādīt to savā paradīzes dārzā, eņģeļu un citu plēsīgu lidoņu aizbiedēšanai, bet pašam pielūgsmē vārtīties šīs parodijas priekšā, izjūtot vienlaikus gan kaunu, gan šausmas, gan sajūsmu.