visu hičkoka vertigo skatīšanās laiku acu priekšā uzmācīgi rēgojās astras milles balinātā zirgaste (tagad man ir skaidrs, kur es viņu esmu redzējis), bet, kad detektīvs skotijs, izvilcis no sanfrancisko līča paģībušo kimu novaku, atved viņu pie sevis mājās un, kad viņa no rīta pamostas viņa gultā un vannas istabā žāvējas visas viņas slapjās drēbes, ieskaitot vecmodīgās, baltās apakšbikses, aizdomājos par to, ka skotijs pirms tam bezsamaņā esošo madelainu taču pašrocīgi ir izģērbis un šī procesa laikā noteikti apskatījis un izpētījis PILNĪGI VISU, gan to kas viņai biksītēs, gan to kas augstāk, respektīvi, arī varenās, klasiskās 60. gadu holivudas kinozvaigžņu krūtis ar lielajiem stingrajiem krūšugaliem, kuri vēlāk, filmas beigu daļā, tik labi tiek eksponēti zem zaļās trikotāžas kleitas, pilnīgi acīmredzami bez krūštura klātbūtnes pa vidu, pie tam vēl, kā kronis visam, pašā filmas noslēgumā izrādās, ka nekādas bezsamaņas vispār nav bijis, kima novaka visu laiku ir bijusi pie pilnas apziņas, ļengani gulējusi, tikai tēlojusi bezfilmu un vēsi ļāvusi nepazīstamajam detektīvam sevi atkailināt līdz pēdējai vīlītei.

un vēl es domāju par to, ka mīlestības jūtām ir jābūt spēcīgākām (vai vismaz līdzvērtīgām intensitātes ziņā) par augstuma bailēm (zinu kādas tās ir), un, kamēr manī nav šīs vēderu uz āru griezošās, pašnāvnieciskās kritiena sajūtas, ne par kādu īstu mīlestību vispār nevar būt ne runas, vienkārši trīsas piejot pie mūsu sestā stāva loga mani pārliecina daudz vairāk, nekā jebkādi līdz šim novēroti cilvēciski kontakti, thats all.