pāris dienas atpakaļ sapratu to, ka te cibojoties pamazām palēnām esmu kļuvis par grafomānu, ja ar šo vārdu saprotama slimīga tieksme rakstīt. es caurām dienām sēžu internetā, tepat cibā un draugos, lasu citu rakstīto, pārlasu sevis paša postus un, lai gan jaunu tekstu rodas maz (lielākā daļa pēc tam tiek izdzēsta vai pieslēgta), tomēr tas rakstīšanas strjoms ir visu laiku klātesošs. teikt citiem man patiesībā nav ko, nekādas pašatklāsmes jau sen nerodas, nekas tā īpaši neuztrauc, lai tajā iedziļinātos un aprakstītu, ir tikai tā slimīgā, mokošā sajūta, ka kaut kas jāraksta. tāpēc arī sēžu un spiežu no sevis ārā vārdu driskas kā kaut kādus neredzamus aizcietējumus, bakstu ar acīm tukšumos starp vārdiem, cenšos aprakstīt kaut ko patsnezinuko un no šīs pašhipnozes ciešu. un vēl plusā tam visam pazemojošs, sāpīgs ekshibicionisms. saprotu, ka situācija nav laba, un nezinu, ko īsti tālāk darīt. varianti man rādās dažādi, esmu pat dažus mēģinājis un ir palicis vieglāk, nu, piemēram, esmu mēģinājis kādu laiku rakstīt tikai lj, kuru lasu tikai pats un tad iekšējā situācija kļuva normālāka, tad, kaut arī vēl joprojām rakstīju, tomēr rakstīju tikai sev, savam priekam, un nomierinājos kaut kā, tas vairs nelikās tik neveselīgi. vēl ir variants kādu laiku vispār nerakstīt, arī neklausīties mūziku, nelietot vielas, darīt kaut kādus vienkāršus, no līdzsvara neizsitošus darbus, kamēr šis drudzis, šī mānija atlaiž. vakar prozas lasījumos atkal tika citēts teiciens par to, ka rakstīt vajagot tikai tad, ja nevarot nerakstīt, vai arī otrādāk - ja vari nerakstīt, tad neraksti. klausījos un domāju par to, ka tā ir klasiska grafomāna iekšējā stāvokļa definīcija.