vakar svešo un šalles koncī bija daudz jauku, saulainu cilvēku, tur iepazinos arī ar piņķa brālēnu ģirtu. džeks kā džeks, simpātisks tāds un lai gan maza auguma, bet toties atlaistiem lokainiem matiem un stingriem, labi veidotiem locekļiem. sākumā, kad piņķis mūs iepazīstināja, sasveicinoties ģirts sagrāba manu roku un ilgi, ilgi stingri to purināja un turēja savā, nelaida vaļā, bet kad palaida, uzreiz kaut kur aizmuka prom. man tas īsti nepatika un es vēlāk viņu mērķtiecīgi sameklēju un iedomājos papļāpāt, bet viņš visu laiku nez kāpēc kāpās no manis nost - kā es vienu soli viņam pretī, tā viņš vienu soli atpakaļ, kā es vienu soli viņam pretī, tā viņš atpakaļ, tā, ka nekāda normālā saruna mums tur nesanāca, viena vienīga dancošana uz riņķi. beigās es šo tirināšanos neizturēju, pilnīgi impulsīvi lēcienā sagrābu piņķa skaisto, bet uztraukto brālēnu aiz pleciem, vienkārši pievilku viņu sev cieši klāt un saglaudīju pa paralizēto muguriņu. tajā brīdī viņš tiešām bija palicis pilnīgi stīvs.