manā gadījumā maigo pūču vakars bija kaut kas mazliet mistisks, notika dažas tādas lietas, tik personiskas un aizkustinošas, ka es par tām pat savā slepenajā dienenē neko pagaidām neesmu ierakstījis, vēl joprojām nav drosmes galvā atzīt, kas tad tas īsti bija. varbūt tas no tā, ka pēdējā laikā raustos pie katras mikrokustības, pat tantes soļi kāpņu telpā brīžiem skan mokošā, skaļā stereo. kopumā tā doma varētu būt par cilvēku skaistumu, taču tas rada manī tieši tādas emociju kustības, kādas pašlaik nu nekādi nevaru atļauties, tad nu klusēju.