ak jē, kā es viņai situ pļaukas pa vaigiem tā ka plakšķ, kā īsta sieviete īstai sievietei, ar emocijām, ar piesarkušu seju, ar pirkstiem vēdeklī plāju, jo viņa, mauka, izrādās, ir zagusi no mana maka, visu šo laiku regulāri vilkusi ārā naudas zīmes, bet es savā tvanā neko neesmu manījis, pat nojautis, cik neomulīgi un baisi, un ne tikai man, ja kas, zagusi, VISIEM, pa naktīm pārsvarā, kamēr guļam, cēlusies, lavījusies, izčabinājusi mūs tukšus pat neiečaukstoties, šī mazā iecirtīgā čirka, nosalusī naktsmāju lūdzēja, izrādās, mele, kuras acīs nav redzama ne vismazākā nožēla, kura klusē, zobus sakodusi, paciešot pļaukas un belzienus, bet sist man paliek arvien grūtāk, es plāju, plāju un plāju viņai pa seju, atdod, atdod, atdod, kāpēc tu zagi, kāpēc tu zagi, bet viņa tik saraujas arvien mazāka un klusē un tas ir bezjēdzīgi, ir pilnīgi skaidrs, ka viņa neatdzīsies NEKAD un naudu arī neatdos, lai kā un kas viņu sistu, un man nekas cits vairs neatliek kā izmest viņu uz ielas, lai tinas pēc iespējas tālāk un nerādās un man pašam jau sen gribas raudāt, un es momentā sāku baidīties un arī nešaubos vairs ne mirkli, ka šitā riebīgā maita, šitā sīkā stīna nordenstama pēc piecām minūtēm atkal būs klāt pa citām durvīm atgriezusies kā odze un atkal mēģinās kaut ko nozagt, tādas kā viņa ir nelabojamas un vispār man atkal ir bail, ka viņa jau guļ zem gultas, man atkal ir no viņas pa riktīgam bail, un savu maku es spiežu pat miegā cieši pie krūts.