klusa un samērā garlaicīga jubileja sanāca šogad, jubilārs ātri atlūza un mēs pat nepaguvām lāga parunāties, pirms tam viņš gultā izlēja sarkanvīna glāzi un kā sadedzis metās pie sava draudziņa taisnoties un mainīt segas pārvalku, kamēr jubilāra draudziņš spēlēja basģitāru un šķībi dziedāja gulbi un niko, fuck this, nekāda enterteinmenta, ēst tur arī nebija ko, bet es biju atnācis badains, domājot, ka vakarā būs kaut kas svētku galdā, tad nu kvernēju vai nu guļamistabā vai virtuvē, kur egoistiski apbombardēju 2 klātesošās meitenes ar saviem marihuānas un 2 viskija piņģerotu rezultātā radušamies viedajiem domu graudiem un meklēju atzinības dzirkstis viņu acīs, viena no viņām man visu vakaru gulēja uz vēdera, sēdēja klēpī un piedzērusies čiepstēja kaut ko par jauna mobilā iegādi, kamēr es garlaikoti skatījos, kādi viņai perfekti apaļi pupiņi, bet viņa pati līdzīga sarežģītam bērnam, kurš tādu ņems, otra visu laiku vijās riņķī, izbolītām, asinskārīgām acīm glaimojoši, kaut apgrūtinoši un masīvi mani ierijot un atvemjot, tad man vienu brīdi tas riktīgi apnika un es izsecināju, ka esmu iegājis jaunā posmā, pieaugušāks, gudrāks un daudz mierīgāks, jutos vienkārši kruti, kad sapratu, ka tagad pēc iepazīšanās ar to puisi slimnīcā (murlik, utjonok!), manā dzīvē sācies pavisam jauns periods, atkritušas vaļā vecās, aizdambētās klapes un mani vairs neinteresē mūžam sagruzīto inteliģentu tusiņš, šī no papīra izgrieztās sniegpārsliņas ārējā robotā maliņa, vairāk viņas caurais centrs, beigās vēl nospriedu, ka sieviešu un geju diskriminācija būtu tad, ja taksometri viņus pārvadātu tikai bagažniekos un to, ka man nepatīk nepazīstami un nikni suņi, bet labi un gudri suņi man patīk, un ka to var attiecināt arī uz cilvēkiem-suņiem - niknie un svešie cilvēki-suņi mani baida, bet labie un draudzīgie cilvēki-suņi mani pat sajūsmina, atbraucu mājās un ierakstīju dienasgrāmatā 3 vārdus - pilnība zaļā krekliņā.