noskatījos miljons dolāru hoteli un vīlos, kaut kā ne silts ne auksts. superīgi aktieri (kurš bija tas idiņš, kas tom tomam uz galvas sakasīja tos kušķīšus????), bet filma kaut kā nedavilka, draiva, kā saka, nebija un cauri, lūk, ko ar cilvēku izdara inteliģentizēšanās, kad viņš sāk ilgoties pēc "īstās" dzīves, bet netiek tai klāt, jo ir iesprūdis namertvo. kur nu vēl lielāku trulumu kā romantisks lidojums no hoteļa jumta. un vēl tā pensionāriskā U2 mūzika, bet tas jau kopumā iekļāvās vispārējā vecišķuma un nostaļģizēšanās noskaņā. ja venders domāja, ka viņam ir sanācis uzburt lūzerus vai frīkus, tad viņš dzīvo drūmākajās ilūzijās, manuprāt. tagad man stāv priekšā sekretary ar to pašu jeremy davies, ceru uz labāko.