kad dzīvoju vēl rīgā uz brīvības ielas, dzīvoju sešstāvīgā mājā ar ieeju nevis no ielas, bet pagalma puses. tad katru rītu gāju uz darbu. nokāpu no sava sestā stāva un gāju ārā no savas kāpņu telpas un vienmēr, kad biju nogājis pāris metrus pa celiņu līdz vietai, kuru neizliecoties jau varēja redzēt no otrā stāva logiem, aiz tiem atskanēja garš stiepts sauciens vecas tantes balsī - aaandriii, naaac maaajaaaaaas! - un tā vairākas reizes, kamēr nenozudu redzeslokam, tādi stindzinoši saucieni kaucieni ar visas pasaules izmisumu tajos. logs vienmēr bija ciet un skaņas laužoties caur stiklu safūzējās un tas to izmisumu vēl vairāk pastiprināja. un tā tiešām katru reizi bez izņēmuma, kad kāds vīrietis iznāca no mājas, visi vīrieši andri, jo arī mans toreizējais draugs wofka teica, ka ar viņu tas pats andris, kam jānāk mājās. nezināmā tante tur tātad stāvēja katru dienu visu dienu pie loga un katram nopakaļ tā sauca. bijām jau pieraduši pie tās saukšanas tik ļoti, ka tas jau bija kā tāds sveiciens, kad labu rītu saka saule, labu rītu svilpo vējš. un tad kādu rītu tante vairs nesauca. un pēc tam arī vairs vispār nesauca. diez vai tāpēc, ka andris beidzot atnāca mājās, drīzāk jau pati beidzot aizgāja pie sava andra. cerams, arī tur viņa jūtas kā mājās. ne mazāk mājās, kā tajā otrā stāva dzīvoklītī, no kura raidīja savas sirdi plosošās lūgšanas.

pirmā vieta, kur es ņujorkā būdams gribētu aiziet, ir tas dīķītis centrālparkā, kur holdens kolfīlds meklēja pīles.

kad lidoju uz berlīni, lidoju tikai otro reizi dzīvē, bet tā kā pirmā reize bija ar kukuruzņiku no liepājas uz rīgu, tad principā lidojums uz berlīni sanāca kā pirmais nopietnais. tāpēc man bija divi šoki.

pirmais šoks bija, kad ieraudzīju pašu air baltic lidmašīnu. biju iedomājies, ka tas būs nopietns aparāts, liels un tā, bet ieraudzīju kaut kādu ikarusu uz riteņiem, un tie riteņi arī - vēl mazāki kā ikarusam. un uz šitajiem ritentiņiem mēs ieskriesimies un šitajā metāla kaštelē mēs celsimies gaisā virs mākoņiem? tas vispār ir jebkādā veidā droši?

otrais šoks bija, kad mūs tā uzrāva stāvus gaisā, ka gandrīz atzvēlos uz muguras. un tad tā lidmašīna pacēlusies virs mākoņiem pēkšņi apstājās un palika tur gaisā karājoties un nekustējās vairs ne no vietas. rūkoņa it kā bija, bet nu nekustējās. visas upes lejā un lauki un pilsēta rīga arī stāvēja uz vietas un nekur prom netraucās un izskatījās, ka arī netrauksies. es saku, armīn, lidmašīna apstājās, tas ir normāli? mēs tagad gāzīsimies lejā vai kā? bet šis tik uzjautrinās un saka ka normāli. nu ja tu tā saki, tad labi, es saku. un tad pamanu, ka mazlietiņ kaut kas lejā tur tomēr slīd prom. bet lēni lēnītiņām. kāda vilšanās. un es biju iedomājies, ka viss tā vien zibēs gar logiem tiešām kā sēžot kādā ikarusā. īsāk sakot, nekas tur tajā lidošanā tāda nav, nekā īpaša. divi stulbi šoki un viss.

vēl viens no spilgtākajiem un jaukākajiem berlīnes iespaidiem bija kāds gadījums metro. tā kā es tobrīd vēl pīpēju, tad paliku vēl augšā pie ieejas, bet armīns jau kāpa lejā. tur pusceļā pie sienas bija liela metro maršrutu karte, bet pie tās stāvēja kāda piemīlīga izskata nēģeriete pusmūžā un bakstīja ar pirkstu kartē. gaiši brūns mētelītis, adīta micīte, visa tāda satuntulējusies, kā tāda izklaidīga un no apjukuma mazliet sakumpusi latviešu vidējās paaudzes rakstniece. redzēju, kā armīns viņai iet garām un tad viņa pie viņa vēršas. tad armīns apstājās viņai blakus un arī sāka bakstīt ar pirkstu tajā kartē. tā viņi abi tur stāvēja un bakstīja saliekušies trīs līkumos. tad pie viņiem nokāpu arī es un tik ļoti nofascinējos no nēģerietes bezpalīdzības un brūnajām acīm, ka arī sāku bakstīt ar pirkstu tajā kartē. tā mēs tur visi trīs stāvējām un bakstījām. varbūt armīns ar nēģerieti tobrīd tiešām meklēja kādu nezināmu pieturu, bet es jau nu noteikti nē. es vienkārši stāvēju un bakstīju un domāju, kaut šī brīnišķīgā bakstīšana nekad nekad nebeigtos, jo tas ir tik forši mums visiem trijiem tur tā kopā stāvēt un bakstīt. bet tad viņi abi kopīgi tomēr atrada vajadzīgo un nēģeriete atvadījās un pirms aizvirpuļošanas prom veltīja mums visapburošāko un siltāko smaidu visā berlīnes brauciena laikā.