trešās lieldienas pēc kārtas sagaidu saules lekšanu. par citiem rītiem nezinu, tāpēc domāju, ka tikai lieldienās lec sarkana saulīte. tāda sarkana sarkana, pavisam sarkana. absolūts skaistums un skatīties var virsū tā ka acis nesāp. esmu no daudziem dzirdējis, ka lieldienu rītos saulīte danco, tad nu šorīt pats to redzēju. tas ir tā, ka tā saule pavisam nemanāmi ar nelieliem palēcieniem lēkā pa debesīm uz labo un kreiso pusi, pavisam nemanāmi. un ap viņu kā ekspresionistu gleznās, vai kā munkam, tādas koncentrisku apļu līnijas uz āru, kā viens par otru lielāki nimbi. tāds skats, tik skaists. pirmoreiz redzēju kaut ko tādu un pat ievēlējos pie sevis kaut ko. nogāju pa ceļu līdz mīlestības tiltiņam, a tur visa upes leja bija pilna ar miglu. tā sarkanā sarkanā saule sakrāsoja to miglu un izskatījās, ka tur izplūduši sarkani dūmi. nu skaisti jau atkal, bet es tik un tā padomāju, ka izskatās pēc ķīmiskās katastrofas.

olas šogad sanāca dikti tumšas. krāsoju ar sīpolu mizām, kuras visu gadu biju krājis. tur bija arī no lillā sīpoliem, varbūt tas to tumšumu iedeva. armīns teica, ka nekad tik tumšas olas nav redzējis un piemetināja, ka smukas. krāsoju lielākajā katlā veselas divpadsmit un kad ņēmu ārā ar prieku konstatēju, ka tikai piecas iesprāgušas, bet septiņas veselas. septiņas no divpadsmit, veselās vairāk par iesprāgušajām, laba zīme.

teicu, lai iet nomazgāties, citādi svētku vīnu nedabūs.

kas mums šodien bija galdā. ēdām indānu mammas marinētās beciņas, olīves ar anšovu pildījumu, apelsīnus, lauzām viens otram svētku maizi un uzdzērām to svētku kagoru uz pusi ar karstu ūdeni. sitāmies ar olām, es sadauzīju armīnam pieri, viņš man dibenu.

nu un tad uzliku tradicionālo lieldienu slumber party. kad klausies kādu mūziku tikai vienu reizi gadā, tad ir brīžiem tā it kā klausītos vienmēr no jauna. pārsvarā neko nevar atcerēties no iepriekšējiem gadiem, bet tās dziesmas, kuras it kā var atcerēties, iznāk atcerēties nevis tā kā atcerēties, bet kā kāda atklāsme. thats why im not sad. skaista mūzika, ļoti skaista mūzika. it sevišķi karstā lieldienu pēcpusdienā, kad ar vīniņu galvā pēc olu kaujām ielocies savam vecim līkumiņā guļamistabā, bet tās meiteņu balsis skan kaut kur tālumā augšā hallē cauri vieglam pusmiegam.

priecīgas lieldienas. kristus augšāmcēlies. lai visi novāktie vārdi šturmē debesis.

nerakstiet grēkus uz lapiņām un nededziniet krustcelēs, jo uzrakstītie grēki sastāv no vārdiem, bet neviens vārds jau ne pie kā nav vainīgs.

runājot par kāzu tradīcijām vēl varētu tādu tradīciju, ka nedrīkst precināt, kamēr jaunās sievas vecāki nav redzējuši līgavaiņa kailfoto, bet jaunā vīra vecāki - līgavas kailfoto. tas no tā, ka mana draudzene marīna amerikā dzīvo kopā ar vienu mulatu un viņai makā ir viņa kailfoto ar visu milzu krānu. šis kaut kā nejauši to maku vienreiz atvēra un bildi ieraudzīja un bija neizpratnē, kāpēc marīna to nēsā līdzi. viņa nezināja, ko atbildēt, bet tā kā tieši grasījās atvaļinājumā uz latviju, tad izlocījās un pateica, ka latvijā esot tāda sena tautas tradīcija - pirms meitene saiet dzīvot kopā ar puisi, viņai vispirms jāparāda saviem vecākiem šī puiša kailfoto, citādi nekā un vienas vienīgas nelaimes ģimenes dzīvē - bet mulats uz to izbrīnījās un teica, labi, ja jau tāda tradīcija, tad rādi ar.

tas ko esmu redzējis no roberta altmana - 3 sievietes, thieves like us, un tagad nesen, ceturtdienas naktī arī mccabe & mrs. miller, krieviski tulkota kā bordel. filmiņa ar zvaigznēm - galvenās lomās vorens bītijs un džūlija kristija, mūzika leonards koens - tā arī bija par to kā bītijs un kristija uzceļ kaut kādā mežu malu maliņā mauku māju, kur kristija ir galvenā mauka, kura ik pa brīdim uzkurīdama pārvalda pārējās mauciņas, un tajā ciematiņā dzīvo gandrīz tikai kaut kādi vecie lauku veči un tad tās maukas, kuras viņus apkalpo. viņiem pa vidu ir tikai divas ģimenes - kaut kādi divi tumšādaini sludinātāji, kuri pārskrien kadram tikai pāris reizes, un vēl viena ģimenīte, kur sieva ir altmana favorīte šellija divāla, bet tajā notiek nelaime, vīru kautiņā nosit un kad viņu glabā, pie kappa baznīcas korāļus dzied mauku koris. tik mīļi tas viss. šellija divāla pēc tam arī sāk aiziet maukās un ir laimīga ar to. tur vēl ir visādi notikumi, nošauj vienu šausmīgi foršu džeku uz tilta, maukas dzēš degošu baznīcu un tā tālāk, bet beigas visas ir sniegā, jo visu laiku putina un plosās stihija. vispār ar to altmanu ir tā, ka visas filmas, cik esmu redzējis, ir tādas stihiju pārņemtas, pat ja nekas ārēji neplosās, un tas ir tas skaistākais. ja neplosās sniegs, tumsa, vējš, tad kaut kas cilvēkos, un ne jau tā, ka cilvēki raustītos un kratītos, bet kaut kur savā būtībā. tāda traka psihodēlija, kas no centra visu laiku izplešas un izplešas uz visām pusēm, īsti piemērota naktīm, kad attopies tusiņa beigās piedzēris un sapīpējies, visi jau guļ, bet tu sēdi tumsā un tauru skaņās kad viļņojas gaiss. iesaku.