|
| ciemiņi bija sapirkušies pārtiku, tā uz mūsu galda nokļuva viena no tām dārgajām maizēm - melna, ar riekstiem un plūmēm iekšā, veselīga un garšīga. tā viņa tur stāvēja arī pēc tam, kad ciemiņi aizbrauca. es uz viņu skatījos, skatījos un.. neēdu. armīns pa šķēlei grieza un ēda, bet es tikai skatījos virsū. kaut kas atturēja no ēšanas. vienu dienu, otru dienu. un tad armīns viņu apēda un man netika. un nekas. ne žēl, nekā, vienkārši bija un izbija. šorīt piecēlos un sāku sev smērēt brokastīs sviestmaizes. blakus bija bundža ar augu tauku maisījumu un divi dažādi sviesti. tie sviesti protams labāki par to viltus margarīnu, bet es uzsmērēju tieši to margarīnu, kaut gan varēju taču uzsmērēt sviestu. ēdu un domāju, kāpēc es tā izdarīju. neatradu atbildi, tikai nonācu līdz iekšējai sajūtai, ka izvēlēties labāko ir kaut kā neestētiski vai. līdzīgi kā esmu domājis, ko es darītu, ja man tiktu liela liela nauda, ko es par to pirktu. izdomāju to un to, visādus diesel džinsus, tādu un tādu ziemas mēteli, kurpes kādas tik vēl ne, bet tad padomāju, ka izdomāt jau varu nezinko, bet ja man patiesi būtu tāda nauda, es visdrīzāk nenopirktu no izdomātā neko, paliktu savās plukatainajās vecajās biksēs, vecajā nodriskātajā jakā un spiedošajos zābakos un mani ar dzīšanu nevarētu izdzīt uz to veikalu. jo atkal dēļ iekšējās sajūtas. jo var nolikt blakus labu un sliktu lietu, estētisku un neestētisku lietu, un lai gan estētiska lieta skaidra lieta estētiskāka par neestētisku, tomēr to izvēlēties ir neestētiski. pats process ir neestētisks. tajā ir kaut kas savtīgs, pati vērtēšana un novērtešāna kā tāda, pēc tam vēlme iegūt un paturēt sev. baudkāra mešanās virsū ēdienam, apņēmīgā došanās uz veikalu, paātrināti sirdspuksti uzlaikošanas kabīnē un norēķinoties pie kases, tas ir neglīti. un ko tad tas beigās līdz, ka tev pilna māja ar skaistām lietām, ja tās iegūtas neglīta procesa rezultātā. tas process kā melna plēve apvelk to skaisto ieguvumu un tajā vairs nav nekā skaista. |
|
| Your mind makes spaces into spaces. It's a lot of hard work. A lot of hard spaces. As you get older you get more spaces, and more compartments. And more things to put in the compartments.
To be really rich, I believe, is to have one space. One big empty space.
I really believe in empty spaces, although, as an artist, I make a lot of junk.
Empty space is never-wasted space. Wasted space is any space that has art in it.
An artist is somebody who produces things that people don't need to have but that he—for some reason—thinks it would be a good idea to give them.
So on the one hand I really believe in empty spaces, but on the other hand, because I'm still making some art, I'm still making junk for people to put in their spaces that I believe should be empty: i.e., I'm helping people waste their space when what I really want to do is help them empty their space.
I go even further in not following my own philosophy, because I can't even empty my own spaces. It's not that my philosophy is failing me, it's that I am failing my own philosophy. I breach what I preach more than I practice it.
When I look at things, I always see the space they occupy. I always want the space to reappear, to make a comeback, because it's lost space when there's something in it. If I see a chair in a beautiful space, no matter how beautiful the chair is, it can never be as beautiful to me as the plain space.
My favorite piece of sculpture is a solid wall with a hole in it to frame the space on the other side. (Andy Warhol, Philosophy) |
|
| kā lasu to vorhola fragmentu par tukšumu, atceros par tukšo jēzus kapu. un lai gan smaržu nesējas sēdēja pie tā un raudāja, tomēr tukšais klintī izcirstais kaps bija skaistāks tukšs nekā ar mirušā jēzus miesām tajā.
atceros, kad pirms gadiem atbraucu no semināra uz vasaras brīvdienām liepājā. tulznainām rokām aizstiepu smagās somas līdz savam graustu dzīvoklītim, bet tas izrādījās jau bez rokturiem. rokturu caurums bija aizbāzts ar avīzēm. izbakstīju avīzes ar pirkstu un ielūrēju pa caurumu iekšā, bet tur tikai krāsotu grīdu spīdums. atlauzu durvis un tur nu viņš bija - tukšums. viss pa tīro bija iznests ārā, tikai vecas bērnības fotogrāfijas, kas ar knopkām bija piespraustas virs virtuves galdiņa, palikušas. kad tādā tukšumā skaties, nekad nevari tikt pāri baismām un šausmām, lai novērtētu tukšuma patieso skaistumu. tikai pēc tam velkoties ar somām pie draugiem meklēt patvērumu, sajutu to atvieglojumu, kas parasti iestājas, kad viss beidzies, nekā vairs nav, veacis tomariņa pulkstenis un dzimtas trauki uz grīdas sadauzīti šķembās un iestājies, kā teica mazais blondais grēks, bankrats. |
|
| kas man nepatīk visā šajā ciešanu laika un lieldienu histērijā, ir tas, ka visiem kolektīvi jājūtas bēdīgiem un tad atkal visiem kopā jājūtas priecīgiem. kā uz līdakas pavēli. un tad staigā arī tādi pārdomās savilktām sejām un cenšas sev iestāstīt un noskaņoties uz to un to. kā bērni bērnudārzā pie striķīša, katrs pieķēries savai cilpiņai. bet katram taču savs laiks akmeņus izmētāt un savākt. kādam varbūt visa dzīve kā lieldienas, citam varbūt visa dzīve kā klusā nedēļa. kādam varbūt lieldienas ziemsvētkos, bet lieldienās ziemsvētki. es neticu kolektīvajai kristietībai, tikai individuālajai. un kā man gavēt un no kā man gavēt, ja man manā tukšumā dievs iedod paēst to, ko iedod, gaļu vai negaļu, kas ir, tas ir, to arī ēdu, jo nekā cita nav. izvēlēšanās tādā situācijā būtu kaprīza manierēšanās un zaimošana. bet tie, kuriem visa kā ir visā viņu dažādībā, tie tad lai arī izvēlas to gaļu vai negaļu. ja reiz paši savā bagātībā sev sakonstruējuši tādu izvēli, tad paši lai arī izvēlas, kas man ar to. |
|
| ir tādas lietas, kuras tagad attiecas tikai uz citiem, ne mani. kādreiz tās it kā attiecās arī uz mani un varbūt kādreiz tās atkal attieksies, bet kamēr tās neattiecas, man vienalga, ka tās uz kādu citu attiecas. ko man tas dod vai nozīmē? neko. skatos kā uz formalitāti. un patiesībā jau arī tad, kad kaut kas no tā, kas tagad attiecas uz citiem, sāks uz mani attiekties, tas tāpat neattieksies uz citiem pat ja patiesībā attieksies. tāpat kā tagad neattiecas uz mani. manās acīs. jo tas, kas attiecas uz mani, attiecas tikai uz mani un uz citiem tas nekad, nekur un nekādos apstākļos nevar attiekties. |
|
|