vakar simts gramos dažādi cilvēki runāja par jokošanos, bet ko tur var pateikt. ko mēs vispār par to zinam. man, piemēram, bija tāds gadījums, ka vienā muzejā bija izstāde un tur bija mana vienīgā glezna ar sarkano lapsu. mani arī tur uzaicināja uz atklāšanu un tāpat kā visiem lika teikt kādus vārdus. nu un es tur izgāju zāles vidū, visi sastājās apkārt tai zālei gar sienu noslēgtā aplī un ņemas uz mani skatīties un gaida tos vārdus. sajūta baisi klaustrofobiska, kā linčošanā. pat ne galda, ne krēsla, ne krēsla atzveltnes pie kuras pieturēties. nu un tad es arī sāku izmisumā stāstīt. par to, ka bērnībā daudz zīmēju un tie albumi pazuduši, un ka gribas tos atpakaļ, bet nav iespējams, ka vienīgo, ko atceros - lapsu - mēģināju uzzīmēt no jauna, ka tā ir daļa no manis un manas būtības, ļoti svarīga daļa un tā, bet ko tie, kas apkārt sastājušies? tie smejas! pie katra mana teiciena. un jo vairāk viņi smejas, jo nopietnāk man paliek, tā ka gandrīz līdz asarām, kamēr es beigās gandrīz raudu no nopietnības, bet publikai no tā arvien jautrāk. nu un kur tur joki? tik vien kā secinājums, ka nekādi joki vispār nav jocīgi, bet cik svarīgi būt nopietnam.

varbūt, ka ir pat tā, ka ja kāds par manu nopietnību nesmejas, tad viņš nav īsti normāls, bet ja smejas par kādiem maniem jokiem, tad vispār nav vērā ņemams, jo vispār neko nesaprot.

bet ja par lapsu, tad tai gleznai ir viens trūkums. viņai nav uzrakstīts virsū vārds lapsa. bet gleznas apakšējā tumšākā stūrī neuzkrītoši ir uzrakstīts mans uzvārds (kas patiesībā kaut kādā ziņā ir arī mans vārds). ikonogrāfijā ir tāds likums, ka ikona nav ikona, ja uz tās nav uzrakstīts, kas tas ir - jēzus, marija vai šāds vai tāds svētais. jo vārds un tas ko tas nosauc ortodoksijā ir viens, tāpēc ja uz ikonas nav vārda, tad tā nav īsta ikona un uz tās nav arī tā, ko tas vārds nosauc, tas ir bilde it kā ir, bet nav veseluma. esmu tātad pieļāvis kļūdu - man uz gleznas nav lapsas veseluma. vai arī tur nemaz nav uzgleznota lapsa, bet es pats sarkanas lapsas izskatā, jo vārds tur tomēr ir - mans vārds. un tā nu es tagad esmu apjukumā un nezinu ko darīt - dzēst savējo nost un rakstīt lapsas vārdu vai tomēr atstāt kā ir? vai atstāt savējo un pierakstīt klāt vēl arī to lapsas vārdu? bet tas būtu šizofrēniski, kad nams uz namu brūk, un tas neder, kaut kas manī pretojas. - tādas lūk pārdomas. laikam jau atstāšu kā ir, ka nesabojāju, bet nu, bet nu, bet nu. nākamreiz jābūt gudrākam. tagad nāksies samierināties ar to, ka tas ir mans pašportrets lapsas vai, kā teica kāda draudzene, grūsnas vāveres izskatā.

labs iemesls filmai