tas ābols, kas sešdesmitdevītā gada filmā uz galda, viņa jau sen vairs nav, arī galda visdrīzāk nav, salūzis, sadedzināts, izkurināts kamīnā (arī sabrukušā), cilvēks, kas sēdēja toreiz pie šī galda ir novecojis, viņa iekšējais sastāvs ir pilnībā pārvērties, sajūtas aizmirsušās, mode ir cita un vecās drēbes sen izmestas ārā, kādā izgāztuvē sapuvušas, trauki saplīsuši, mūzika skan pavisam savādāk (uzsvari vārdos nemanāmi pārslīdējuši uz citām zilbēm), aiz loga brauc pavisam citādākas mašīnas pa ceļa segumu, kurš desmitiem reižu izdangāts un pārklāts no jauna, mājas pārkrāsotas un pārbūvētas vai nojauktas, par mauriņa zāli vispār nerunāsim, pat ielas varbūt sen ved uz citu pusi, reklāmas citas, tās reklamē uzņēmumus, kas arī ir citi, tā ekonomiskā krīze, kas toreiz, arī bija no citas planētas, viss laikmeta gars ir mainījies, šķiet, mainījusies pat mīlestība un naids, un sekss, un es skatos šajā filmā kā reālā spokā, no kura ir sajūsminoši un baisi.

pagājšnakt ejot uz čuču ar pirkstiem izplūcu sev no uzacs (nervoza paraža) un iebāzu mutē pašu garāko matiņu kāds nu tur bija, norīt to uzreiz neizdevās, viņš pielipa kaut kur pa ceļam pie gļotādas un man nācās ar žokli un mēli izdarīt dažādas nekoordinētas kustības, cerībā aizdabūt matiņu līdz rīklei, grūti tas bija, bet kad beidzot izdevās, matiņš tā arī palika ielipis tur, tajā rīklē, kamēr es gulēju un savā nodabā prātoju, ka gan jau pa nakti tomēr noies lejā, kur ta liksies, un cik tas tomēr ir intīms process - ēst pašam savas uzacis, viens no intīmākajiem, jo, pirmkārt, neviens cits nekad nemēģinās ar tavām uzacīm kaut ko tādu darīt, vienkārši netiks klāt, aiz pietātes pat neiedomāsies un neuzdrošināsies, un otrkārt, uzacis taču ir uzacis, tik tuvu acīm, un tas ir tik mistiski, kad tāda uzacs nobrauc lejā tavā vēderā, tik ļoti pārdabiski nonākt tik tuvu sev, sāc gaidīt gandrīz vai medicīnisku iedarbību, nezini taču, kādas aptiekā nenopērkamas vielas, fiziskas un garīgas, šādos matiņos slēpjas, no indiešu dievietes apsaras skropstām, piemēram, esot izaugusi pirmā tēja, sazin, kas manī piedzims no paša uzacīm, nezinu, nu lūk, - tāpēc es arī tumsā gulēju, viegli iesprindzis centos iemigt un mazākais uz ko cerēju, bija kādas jaunas, satriecošas atklāsmes gaidāmajos sapņos, bet lielākais, protams, kāds negaidīts, nezināmā virzienā aiznesošs brīnums, kaut kādas būtiskas izmaiņas dzīvē (tomēr vienīgais, ko es šorīt atceros sapņojis, bija tas kā man norauj galvu, bet tā laikam nevis norītās uzacs, bet pirms gulētiešanas skatīto šausmu filmu kaitīgā ietekme, žēl).

nevienam, kas daudz maz sekojis moriseja pēdējā laika koncertdarbībai nav paslīdējušas garām fotogrāfijas, kurās viņš uz skatuves ir pa pusei atkailinājies, bet tie, kas bijuši viņa koncertos stāsta par vismaz pāris krekliem, kas parasti koncerta laikā tiek iesviesti skatītājos, tomēr es tikai šodien, kāda fana blogā pirmoreiz ieraudzīju kā tas īsti notiek, tiesa gan ierakstā, bet nekas, tieši dziesmas let me kiss you laikā tas bija, kad morisejs, dziedot vārdus but then you open your eyes, and you see someone that you physically despise, burtiski pogām šķīstot uz visām pusēm, noplēš no sevis zīda kreklu, paliek puskails savā novecojošā, aptukušajā ķermeņa bālumā, noslauka ar šo kreklu savu sasvīdušo vēderu, izslauka slapjās paduses, iebrauc ar to biksēs, pieķerot arī vietu, kur, kā mans tēvs savulaik teica, svīst visvairāk, un tikai tad ielidina kreklu izstiepto roku jūrā, es sēžu pie kompja burtiski stīvs, skatoties šajā nekautrīgajā cilvēcībā, kurā, paradoksāli, bet nav ne cinisma, ne rupjības, un zinu, ka šī ir viena no tām retajām reizēm, kad redzu patiesu, publisku uzticīgas mīlestības aktu, un vairs nezinu, vai man, lai noticētu mīlestībai, vajag par daudz vai par maz.

http://www.youtube.com/watch?v=N5AYeCE5Y_Q