tas ābols, kas sešdesmitdevītā gada filmā uz galda, viņa jau sen vairs nav, arī galda visdrīzāk nav, salūzis, sadedzināts, izkurināts kamīnā (arī sabrukušā), cilvēks, kas sēdēja toreiz pie šī galda ir novecojis, viņa iekšējais sastāvs ir pilnībā pārvērties, sajūtas aizmirsušās, mode ir cita un vecās drēbes sen izmestas ārā, kādā izgāztuvē sapuvušas, trauki saplīsuši, mūzika skan pavisam savādāk (uzsvari vārdos nemanāmi pārslīdējuši uz citām zilbēm), aiz loga brauc pavisam citādākas mašīnas pa ceļa segumu, kurš desmitiem reižu izdangāts un pārklāts no jauna, mājas pārkrāsotas un pārbūvētas vai nojauktas, par mauriņa zāli vispār nerunāsim, pat ielas varbūt sen ved uz citu pusi, reklāmas citas, tās reklamē uzņēmumus, kas arī ir citi, tā ekonomiskā krīze, kas toreiz, arī bija no citas planētas, viss laikmeta gars ir mainījies, šķiet, mainījusies pat mīlestība un naids, un sekss, un es skatos šajā filmā kā reālā spokā, no kura ir sajūsminoši un baisi.