Mmm.. bop!!!

gribējās man kādu grāmatiņu palasīt, gāju es uz veici, jāni rozi vai, ceļā cita bode, lētās humpalas, kurās tā kā nohipnotizēts nez kāpēc devos iekšā es, taisni dāmu nodaļā, izvēlējos baltu, smirdošu pēc vācu kundzes, mežģīņainu kombineju, nopirku un grāmatiņu nedabūjis, nesaprotu kādā mārrutkā, atlidoju mājās, iemetos pa durvīm, noplēsu no sevis drēbes, uzmocīju kombineju mugurā un kājas pašas, tā kā pasakā, sāka trakulīgu deju. pēkšņi te no vienas sienas, pēkšņi te no otras, reljefas un bareljefas sejas izspiedās, un no trešās, un no ceturtās, tādas melnām acīm, briesmīgām, no kurām lāzeri uz visām pusēm, tagad dejoju un izvairos no stariem nāvējošajiem, mežģos, lokos tā kā aizlauzts zieds, bet gribējās man tikai grāmatiņu palasīt.

saņēmusi pirmos spēkus pēc pamošanās, meitene pacēla savas ar ābolu sulu aizlipušās skropstas un atvēra zilās, vēl nespodrās acis, uzstutēja no drazainās grīdas smago galvu un no garajiem, zīdainajiem matiem sāka birt tajos salipušās vakardienas rosola paliekas, aplaidusi skatienu apkārt, meitene pamanīja, ka viņas sarkanie, pa visu istabu izsvaidītie zīda spilventiņi nolieti, nošļakstīti, notriepti ar dzeltenīgu krējumu. drebot noslaucījusi netīrās, taukainās rokas puķainajā kleitā, meitene grīļojoties pieslējās kājās, un gandrīz paslīdējusi uz kādas pusēstas kotletes, pietenterēja pie durvīm, atvēra tās un viņu apžilbināja pēkšņa saule, spilgta kā atomkara starojums, auksta un tāda kura lika visam izskatīties svešādi, kā aiz mikroviļņu krāsniņas stikla, un cilvēkiem tālumā kā ieskrāpētiem uz tā.