saņēmusi pirmos spēkus pēc pamošanās, meitene pacēla savas ar ābolu sulu aizlipušās skropstas un atvēra zilās, vēl nespodrās acis, uzstutēja no drazainās grīdas smago galvu un no garajiem, zīdainajiem matiem sāka birt tajos salipušās vakardienas rosola paliekas, aplaidusi skatienu apkārt, meitene pamanīja, ka viņas sarkanie, pa visu istabu izsvaidītie zīda spilventiņi nolieti, nošļakstīti, notriepti ar dzeltenīgu krējumu. drebot noslaucījusi netīrās, taukainās rokas puķainajā kleitā, meitene grīļojoties pieslējās kājās, un gandrīz paslīdējusi uz kādas pusēstas kotletes, pietenterēja pie durvīm, atvēra tās un viņu apžilbināja pēkšņa saule, spilgta kā atomkara starojums, auksta un tāda kura lika visam izskatīties svešādi, kā aiz mikroviļņu krāsniņas stikla, un cilvēkiem tālumā kā ieskrāpētiem uz tā.