pa dienu biju vecrīgā, ēdu alus sētā, paskatījos apkārt uz tiem pasaules bērniem, kas visapkārt stūma vaigos dzīvnieku gaļu, kanibāli, bļe, paklausījos drausmīgo šlāgermūziku ar viņas bezpersoniskajiem tekstiem par neko un pēkšņi viss tā kā satumsa un pārņēma sajūta, ka nu beidzot esmu nokļuvis ellē, ka amorālākā vietā sen neesmu bijis un kāpēc visiem tas liekas tik normāli, kāpēc neviens par to neuztraucas un tad šlāgerētāja sāka dziesmu ar vārdiem: sit saujā, nolemtība mana!...