liepu sēkliņas iekrita miklā zemē. pēc brīža viena no viņām iesāka: — man šeit ir par mitru un karstu, es vairs negribu gulēt zemē, es atkal gribu lidot!
pirmai pievienojās otra: — man arī te nepatīk, man zeme spiež plecus, es arī gribu lidot!
sēkliņas nebija pieradušas pie zemes un tumsas, tāpēc strīdējās ar zemi. viņām pievienojās citas sēkliņas, un drīz jau visas klusi dudināja: — mēs prasām vēju, mēs gribam lidot...

ak, kur gan redzētas tik nepacietīgas un neaudzinātas sēklas!

pēc kāda laika viņas nogura vaidēt un ņēmās dīdīties. dīdījās, dīdījās, kamēr apdīdījās galīgi ar kājām gaisā. un vislielākā nelaime bija tā, ka tai laikā, kamēr sēkliņas strīdējās ar zemes māti, viņas vairs nebija sēkliņas, bet saknītes un asniņi. tā saknītes izrādījās virspusē, bet asniņi zemē. tad nu gan nākamajām liepām gāja grūti. nebija jau viegli augt un dzīvot kājām gaisā. saknītes tiecās uz augšu un katra, pat vismazākā, pārtapa par zariņu, bet asniņi smakdami urbās dziļumā.

un tad notika brīnums. uz katras saknītes-zariņa uzplauka pa zaļai lapai, kas līdzinājās sirdij. tie bija svētki visam liepu bariņam. kociņi aiz prieka pieņēmās garumā un brieda resnumā. bet tad atnāca dārznieks un apgrieza liepām zarus, apzāģēja viņu sapņus ar zaļajām ilgām pēc saules. varbūt tāpēc, ka saknes bija izstiepušās pārāk garas. varbūt par sodu agrāk nepacietīgajām sēkliņām. cilvēks un zeme ilgi piemin ļaunu. kāpēc visu savu koka mūžu mocīties savas karstās jaunības dēļ? bet ko sev varēja līdzēt izkropļotās liepas ar apgrieztajiem sapņiem? bijušo vairs neatgriezt.

un tā vēl joprojām ačgārnās liepas aug ezermalā auksta, mitra vēja appūstas. to saknēs dzied putni, bet lapu sirdīs atspīd saule... vesels parks nelaimīgu koku, kas sāpēs izstiepuši savas apzāģētās rokas pret debesīm, lūgdami palīdzību gaismai un siltumam.