nu, kas tas ir ar mani. šodien beidzot bija tā diena, kad gribēju braukt uz rīgu, bet reāli nevaru izplēst sevi no mājas ārā. tā kā neredzamas sienas apkārt, tā kā noburts. visu rītu gatavojos, pārcēlu dušošanos ik pēc desmit minūtēm, domāju - redz, bez desmit divpadsmit, divpadsmitos iešu. tad - oi, piecpadsmit pāri divpadsmitiem, pusvienos iešu. kamēr nogāju lejā, un izrādījās, ka man kompja pulkstenis vēl rāda veco laiku un ir vēl par stundu vairāk. un te nu es atkal esmu. un nu jau vairs neko. četros būs mīlestības uzvara, astoņos ugunsgrēks. braukšu rīt.