friends [entries|archive|friends|userinfo]
poga

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

tiesības aizliegt tiesības nav nekādas tiesības [Jan. 31st, 2015|03:29 am]

neoplasm
[Current Mood |bučas džimam, nu]
[Current Music |Einstürzende Neubauten - Sabrina]

es, starp citu, zinu to ārsti stradiņos, kuru džims pieminēja savā lieliskajā un tik ļoti vērtīgajā rakstā. zinu arī, kā ir justies kā tādai ķekavas vistai uz kušetes, es tā jutos 2008.gadā. mans stāsts gan ir pilnīgi savādāks. es par savu grūtniecību uzzināju no sava vīrieša, manas pirmās mīlestības. viņš ir ārsts un nolasīja simptōmus no mana ķermeņa vēl pirms es biju paspējusi attapties [manā dzīvē viss ir otrādāk]. es nebiju pārliecināma un viņš man nopirka 2 grūtniecības testus. diena, kad es ieraudzīju tās 2 fokin' svītras uz testa, bija viena no drausmīgākajām dienām manā mūžā - tā bija apokalipse, kas paredzēja pilnīgu manas, un tikai manas, dzīves sagraušanu. aborta iespēja pat netika izskatīta, vīrietis bija priecīgs - laimīgais jaunais tēvs. viņš gribēja, lai mans ķermenis viņam iznēsā vēl kādus 4 bērnus. es biju tikko no videnes un iestājusies universitātē, un mana dzīve bija beigusies. es gan visu laiku dzīvoju tādā vieglā nolieguma miglā, pa kluso turpināju pīpēt un stiklainām actiņām vērties tālēs zilajās, cerībā, ka no realitātes var kaut kā pamosties.

ginekolōģe apstiprināja, ka esmu stāvoklī un es pierakstījos uz saglabāšanu. jo man taču bija visi pareizie apstākļi. nu, izņemot to vienu - ka es nebiju gatava un negribēju kļūt par māti. par manu grūtniecību zināja un priecīgi spiedza tikai pāris draudzenes, kurām es pieklājīgi smaidīju un iekšā klusiņām smilkstēju un miru. jo mana pirmā mīlestība būs mana vienīgā, mana jaunība ir beigusies, es būšu ieslēgta kaut kādā drošā suburbian cietoksnī, kur es drīkstēšu piederēt tikai viņam un es vairs nekad nevarēšu būt viena.

man rīgā bija ģim.ārste, kas bija mana ārste jau no agras pamatskolas, nāca vizītēs pie manis mājās un bija radījusi man kaut kādu draudzības un mātišķuma ilūziju. pierakstījos pie viņas, lai pajautātu, vai varu iet pie viņas uz novērošanu. viņa dusmīgi mētāja pa galdu papīrus, teica man, ka esmu par jaunu bērnu taisīšanai un, sašutumā par manu naivo ierosinājumu, paziņoja, ka viņa "jau nu gan nelīdīs, kur viņai nevajag". hujārīju ar ričuku caur āgenskalnu, lai gan milzīgo asaru dēļ neredzēju vispār, kur braucu. bet man bija pohuj, man šajā pasaulē tik un tā vairs nebija vietas - es vairs neesmu es, man vairs nav tiesību, bet ir tikai pienākumi, esmu noreducēta līdz savai dzemdei un tās saturam, es būšu māte un nekas cits.

pāris nedēļas vēlāk man sākās asiņošana. es piezvanīju ginekolōģei un viņa man asi atcirta kaut ko no sērijas, vai es galīgi stulba esot, viņai tagad zvanot, un ka jāzvana pa taisno ātrajiem taču. bet es neticēju, ka ir noticis kas nopietns, jo nebija tā kā filmās. man nekas nesāpēja un asiņošana bija minimāla. es sakrāmēju somu un gaidīju ātros. vīrietis bija aizņemts un varēja mani satikt tikai nākamajā dienā. to visu dienu un nakti es slimnīcā biju viena. pie tās pašas miesnieces kundzes stradiņos. par laimi manu SA konstatēja cita ārste. viņai bija patīkama, mierinoša balss, lai arī viņa nerunāja lieku un neizteica līdzjūtību. otru ārsti, to raupjo sievu, es necitēšu. pēc brīža es jau biju zem narkōzes un pavadīju nakti slimnīcā, guļot milzīgā asins peļķē - uz jautājumiem par to, kas ar mani notiek, daktere miesniece man asi atgrūda, ka viss ir pareizi un ko tad es sagaidu, viņi taču mani "tikko ir iztīrījuši". sorry i asked.

atgriešanās dzīvē nebija viegla, jo kāds mani kaut kur bija redzējis un kāds kaut ko kaut kur bija dzirdējis un cilvēki sāka uzdot neadekvātus jautājumus. ģim.ārste piedevām izpļāpājās par manu grūtniecību manai mātei. netīšām, but the damage was done. vairākus mēnešus pēc visa tā murga mani vēl konfrontēja māte un man bija jātiek galā arī ar to - ar no pārpilnības raga birstošiem pārmetumiem par manu noslēgto dzīvesveidu un mātes krišanu histērijā par to, ka viss par mani jāuzzin no svešiem. viss, ko es varēju teikt, bija, ka viņai par to vispār nebija jāuzzin un tā vispār nav neviena darīšana, tikai mana un mana ķermeņa. un par to uzzināja tieši mana māte, protams - cilvēks, kurš nekad neko neļaus tev aizmirst un mierīgi dzīvot tālāk.

labi, detaļas un visi tie blakusapstākļi nav svarīgi. galvenais ir tas, ka es tam visam gāju cauri viena pati, nobijies naivs skuķis, un man tā arī neizdevās to savam vīrietim piedot. nepagāja ne gads un es jau biju citā kontinentā laimīgi iemīlējusies citā vīrietī un man bija pilnīgi cita dzīve. es nekad nedomāju par savu nevēlamo grūtniecību kā par bērnu, kā par reālu cilvēku. ar to mana pieredze krasi atšķiras no daudzu citu sieviešu pieredzes. mana grūtniecība sevi pārtrauca pati, es noteikti neesmu nekāda ezotēriķe, bet tobrīd domāju, ka tā bija diezgan lōģiska mana ķermeņa reakcija uz tam atņemtu brīvību. vēl tikai bija jāiemācās sadzīvot ar kaunu par to atvieglojuma sajūtu, ka caur kaut kā nāvi es esmu atguvusi savu dzīvi.

mans sakāmais ir tāds, ka es jūtos vainīga tikai sevis priekšā - par to, ka es biju jauna, dumja un ļāvu sev to nodarīt. man toreiz vajadzēja paņemt manu dārgo aiz pautiem un pieprasīt abortu, bļaut un pretoties, pieprasīt viņa klātbūtni slimnīcā, aizstāvēt savu brīvību. vislabāk par izsargāšanos vispār noteikti būtu palīdzējusi iemīlēšanās pilnīgi citā cilvēkā [ironizēju, ja nu gadienā nav skaidrs]. man tajā tumšajā bezmiega naktī stradiņos bija gana daudz laika pārdomāt dzīvi, gana daudz laika maisīt šo ūdeni ar eļļu - vainas un atvieglojuma sajūtas.

toties tagad es zinu, ka nekad vairs nebūšu tik gļēva; tagad es zinu, cik dārga ir brīvība. es mīlu savu dzīvi un mīlu pati sevi, un neviens vairs nekad manā vietā neizlems, ko man vajag vai nē un kā būtu pareizi. kad ar savu tagadējo draudziņu diezgan svaigi bijām sākuši draudzēties, bija reize, kad mans cikls bija nogājis no sliedēm un es biju stāvās šausmās, ka kaut kas varētu būt nogājis greizi un es varētu būt palikusi stāvoklī. draudziņš man zvanīja nakts vidū, jo savā internetvēsturē bija ieraudzījis manis gūglētas vietējās abortklīnikas un, protams, gribēja zināt, vai man gadienā nav viņam kas sakāms. alsō, vai es viņu uzskatot par pilnīgu sūdu, mēģinot visu šo atbildības nastu uzkraut sev vienai pašai. tas bija vairākus gadus atpakaļ, bet es joprojām atceros to mīksto drošības sajūtu, kas mani pārņēma klausoties viņa balsī un dzirdot viņa sacīto. jā, man nav tam jāiet cauri vienai pašai un jā, jebkurš mans lēmums ir labs, jo tas ir mans. tas, ka man ir attiecīgie orgāni, nekādā veidā neuzliek man automātisku pienākumu kļūt par māti. man ir arī cita vērtība, piemēram, intelektuālā nevis tikai kaut kāda miesiskā, bērnus iznēsājamā. caur mani nevar dzemdēt nedz vīrieši, nedz valsts - tās ir eksluzīvi tikai un vienīgi manas tiesības un ir neapstrīdamas, punkts un basta.
Link9 comments|Leave a comment

[Jan. 31st, 2015|12:00 am]

virginia_rabbit
man ir iesnas un visu laiku izkalst mute tāpēc. es paprasu i dzērienu, viņš atnes. un es saku, ka tas ir ūdens un nav godīgi, ka viņš izmanto to, ka man nav ožas, lai dzēriena vietā iedotu pliku ūdeni, bet izrādījās, ka tā bija kumelīšu tēja, vnk man patiešām nav ožas.
Link2 comments|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|09:36 pm]

martcore
rezumējot
predestination diža un megalieliska filma
brāļi spīrigi tagad ir mūsu saifaja no 1
Link4 comments|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|08:34 pm]

martcore
brāļi spīrigi tagad jebošī pēc hainlaina
redakcija atgādina, ka daybreakers bija redakcijas gada filma - 2009
LinkLeave a comment

[Jan. 30th, 2015|07:28 pm]

mazaa_mija
Šodien aizgāju pie manikīra un man piedāvāja nolakot nagus ar Bloodline. atteicos
LinkLeave a comment

Un kamēr kristīgi parādnieki [Jan. 30th, 2015|06:18 pm]

vikings
Tad Marka 9,43 ir par roku runāts, pieļauju, ka kristiešiem uz mēli arī tas attiecas.
LinkLeave a comment

Par tiem kristīgajiem abortiem [Jan. 30th, 2015|05:53 pm]

vikings
Ko nēsā uz kakla kristietis? Krustu ar vingrotāju.
Ateists, savukārt, savu galvu uz sava kakla.
Link2 comments|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|04:43 pm]

virginia_rabbit
es būtu gribējusi bērnu daudz agrāk, bet neviens no maniem iepriekšējiem draugiem vai partneriem nav gribējis ar mani kopīgu bērnu.
Link14 comments|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|02:43 pm]

virginia_rabbit
tik ļoti nevaru saņemties vēlreiz iet laukā, ka laikam braukšu ar taksi uz skoliņu pakaļ E
LinkLeave a comment

[Jan. 30th, 2015|01:56 pm]

vikings
Apnicis slimulēt, bet grādīzeris nepielūdzami norāda gultas virzienā ar savu 38.1 C.
Tai pat laikā tiek atgūtas grāmatu lasīšanas pozīcijas un apjomu ziņā, īstermiņa nogrieznī, esmu izlasījis 1,74 grāmatas dienā visa gada griezumā. Sūds ar grāmatām, esmu paguvis sociālmedijos salasīties visādu gifņu un patiesi gribu pavadīt atlikušo dzīves posmu kādā vietā, kur nav šitik attīstīta demokrātija un sadzīve. Vēlams uz kādas salas, kur paša uzceltais un noķertais ir labklājības līmenis, un nevis tas, cik daudz no kaimiņa nozagtā tu vari dabūt, tā lai valsts neieinteresējas un lai pats vari dzīvot. Es gribu darīt lielisko darbu ar koku, legāli un godīgi pret blakus esošajiem. Bet tad es kotlešu vietā varu grauzt skaidu putriņu. Bļa, ka man tas riebj. Patiesi riebj!
Link2 comments|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|12:45 pm]

virginia_rabbit
http://youtu.be/-6mJJGFW2g0
Link2 comments|Leave a comment

Aborta dziesma no A.Vardas filmas (1977) [Jan. 30th, 2015|12:38 pm]

virginia_rabbit
Slīdot zem Amsterdamas tiltiem
Holandiešu kuģītī,
Mēs tizli piedrāztās
Jaunkundzes un dāmas
Neveiklās un dumjās
Abižotās, apjukušās
Devāmies - kā jums tas patiks -
abortnieču kruīzā.

Nav diez ko romantiski
Tvaikonīts
Pēc klīnikas
Pilsēta uz ūdens
Tulpītes un riteņi
Man paliks atmiņā...

Vērojot riteņbraucējus,
Runājām par izsargāšanos,
Par savu mīlu straumēm līdz
Par bērniem un olšūnām
Smējāmies un tarkšķējām
Nebaidoties no izsmiekla
Uz karogiem apkārta kuģa
Klīstošās abortnieces.

Četrdesmit vai sešpadsmit
Visām viena loze
Visām viena bēda...
Pilsēta uz ūdens
Tulpītes un riteņi
Man paliks atmiņā...

Pa Amsterdamas kanāliem
Trīsvalodu čalās
Ar gidi gludiem matiem
Mēs jaunkundzes un dāmas
Kas gribēja izrauties
Un kas negribēja par to runāt
Mēs devāmies - smejot vai ne -
Nabaga meiteņu kruīzā.

Tie florīni, ko iztriecām
Nav nekāds joks
Kad jūties slikti
Bet vairs nav tik smaga sirds
Un esot visām kopā
Vairs nav tik ļoti bail.

Kad neesam tādas vienīgās
Nav tik ļoti jātrīc
Un daudz jaukāka šķiet
Pilsēta uz ūdens
Tulpītes un riteņi
Man paliks atmiņā...
LinkLeave a comment

[Jan. 30th, 2015|11:52 am]

martcore
Iznīcināta Latvijas šovbiznesa spēcīgākā sasuka (c)delfi
---------------------
tas ir japāņu lamuvārds? tā ir ieva adamss?
Link1 comment|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|10:13 am]

virginia_rabbit
esmu atvērusi darba failu, uzrakstījusi "Eiropas Savienība", blenžu virsū un raudu par Džima rakstu satori.
Link3 comments|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|10:06 am]

virginia_rabbit
guess what? es biju darbā un esmu atpakaļ. jo man tur nav interneta. bet tagad tiešām jūtos arī slima.
LinkLeave a comment

[Jan. 30th, 2015|09:04 am]

dienasgramata
KRISTĪGAIS RADIO. Ja tava problēma ir interneta pornogrāfija, atslēdz internetu! Neej tur iekšā!
Link6 comments|Leave a comment

burti par rising world [Jan. 30th, 2015|05:44 am]

martcore
Mana ieinteresētība mainkrafteros nav saistīta ar survival žanru kā tādu - neteiktu, ka esmu liels fanāts bezgalīgajām sudmaliņām ar nedzīvo pilsoņu ordām (vienīgais, labprāt pats paspēlētu par zombiju, ar draugiem ietu palīgoties pa ielām vai izliktos par beigtu uz noliktavas grīdas, lai pēkšņi iekostu kājā kādai fifīgai brunetei). Nē, tā ir saistīta manu dziļo nemīlestību pret SimCity seriālu, kas ir sitībīldinga negals, posts un dedends, ja agrāk bija vienkārši viss slikti, tad tagad tā jau ir diskotēka psihiatriskajā slimnīcā tiem, kam pāri divarpus. Laba sitībīldinga nav vispār, tāda, kas detalizēti ļautu no skreča saprast, kā funkcionē dažādas dzīvi nodrošinošas sistēmas (vienīgais labais, par ko varu pateikt vārdus - kā tropico strādā enerģētika, protams, drausmīgi brutāli un primitīvi, bet vismaz kaut kāda ideja ir aiz muguras). Šajā sakarā pa atomiem izjaucamās un saliekamās mainkrafteru konstruktorpasaules varētu būt vispateicīgākais placdarms manai vēl neatmestajai cerībai, galvenais, virzīties uz konstruēšanas pusi, nevis miroņiem pamestajā benzīntankā.

Idejas ir izmētātas pa visurieni, bet pamatuzstādījumu ziņā vistuvāk tēmai atrodas vācu izstrādātāju veidotais Rising World, kas ir un vēl ilgi būs early acess alpha utt, taču sākotnējie developu principi ir daudzsološi, runa iet par evolūciju no ogām/medībām līdz pat dzelzceļiem, un tas ir tikai sākums - tālāk vairs vienīgi bezgalība. Nu čo,pastāstīšu par iespaidiem. Kas ir vairāk nekā savādi.



Pirms Olimpa dievi mūs no helikoptera iemetīs cilvēces neapdzīvotos džungļos nežēlīgajā survival modē (šķiet, jau ar kaut kādām drēbēm, tas nav Rust, kur visu pasākumu nākas pavadīt ar pliku pakaļu vārda tieš.noz.), paralēli apbruņojot ar cirvi un cērti (tāds c&c generals, jā), vēlos ieminēties par parastajām starta stratēģijām šādos gadījumos. A stratēģijas parasti ir tādas, ka mēs meklējam kaut ko līdzīgu konservbundžai vai vismaz lapu tūtiņai, kur varētu ieliet ūdeni, pēc tam kaut kur meklējam uguni, lai šo pašu ūdeni uzvārītu (jo, biedri, zemes ēšana un dzeršana no peļķēm noved pie dizentērijas, tas tā ir!), lai beigās četrrāpus rītu nepazīstamas ogas tieši no pudura, moš, paveiksies. Skaidrs, ka ne par kādām medībām nevar būt ne runas, kamēr mēs nevaram uztaisīt vismaz cilpu kādam trusim-invalīdam. Pirmais, kas mani sveicināja Risen World bija..
... )
Link2 comments|Leave a comment

"es negribu būt tava lelle" [Jan. 30th, 2015|03:11 am]

neoplasm
[Current Mood |otherwise viss skaisti]
[Current Music |Lothar and The Hand People - Space Hymn]

nu vot tā, prijehaļi, liberasti, ne. draudziņš vakardien kautrīgi apjautājās, vai man nebūs iebildumu, ja viņš pa vasaru ies modernajā baletā [trauslas balerīniņas cilāt, kārumnieks tāds]. es tikmēr iešu stenēt un cilāt dzelžus ar citiem večiem. apdraudēsim tradicionālās vērtības kopā! /eju pastīties, vai man jau nedīgst ūsas

citās ziņās - darbā karoju ar vienu slinku franču jenotu, kas tur visus ar savu šarmā apvedis ap stūri. es tur esmu tikai trejas nedēļas un tiešām negribās nākt virsū kā tādam dirsīgam viesulim, bet cieši klusēt arī nespēju. priekšniecība ir šausmīgi jauka, bet disciplīnas viņu aģendā nava nemaz un tad es jūtos arī vainīga par to, ka es piepišos, jo tas nav mans darbs un kāda man galu galā starpība. bet starpība man ir, jo tas ir darba ētikas jautājums. nav man jāizsmeļ svešas savārītās ziepes un jāsit plaukstiņas par to, ka krītas darba kvalitāte tikai tamdēļ, ka viens trollis ērti iekārtojies un iekasē tādu pašu algu kā man, kamēr es velku gan savu, gan svešu vezumiņu, mkēj. šobrīd huiņu apkaroju tīri sievišķīgiem līdzekļiem tb drusku viltīgā morālterōra veidā - nekaunīgi skatos kolēģim uz pirkstiem un publiski veicu ne pārāk glaimojošas piezīmes viņa darba virzienā [nu, tur tā skaļi un domīgi "tu vēl neesi pabeidzis to un šito?!" un tml.]. priekšnieks uzslavēja, ka mani cipari strauji šonedēļ gājuši augšup, uz ko es atbildēju, ka var daudz vairāk izdarīt, ja frančupuikam neļauj nodarboties ar viņa usual bullshit. neviens, saproties, nebija pamanījis, ka viens cilvēks sēž un nekā nedara, tikai viltīgi izokšķerē vieglākos darbiņus [piņķerīgos dāsni atstājot kolēģiem, man tātad], kas ienes fiksus rezultātus un pārējo laiku simulē vieglu aktivitāti un pielien priekšniecei izliekoties par nevarīgu bērnu [šis ir extra bweh]. the struggle is real, though - vai es tiešām gribu indēt lielisku, bezrūpīgu atmosfēru? un vai es pati gadienā neuzprasos uz bullying apsūdzībām? nemeklēju nedz kašķi, nedz izdevīguma, bet par idiņu zem citu svara izliekties arī nesmeķē.
Link6 comments|Leave a comment

[Jan. 30th, 2015|12:57 am]

anonymous
Uzrāvāmies uz regulāri Elizabetes/Dzirnavu/Elizabetes/Jeruzalemes ielu kvadrātā sirojošo Ceļu policijas ekipāžu. Lika pūst trubā, tad paziņoja, ka esot 0,59, rezultātu neparādīja, bet mēģināja iestāstīt, ka vai nu jāmaksā 600, vai arī sods 800 kopā ar "tiesības nost". Kad izlikos neko nesaprotam, lika gaidīt 15 minūtes. Otrajā reizē mudināja kāpt uz pūšanu laukā, bet šoreiz aicināju man piebiedroties arī mašīnā sēdošos likteņa biedrus. Pūtu ar fotografēt gatavas [info]blond atbalstu, un tūliņ pat saņēmām laimīga ceļa novēlējumus un atvadas. Kāds bija rezultāts otrajā reizē, tāpat neparādīja.
Link8 comments|Leave a comment

[Jan. 29th, 2015|11:57 pm]

virginia_rabbit
cerams, ka tie, kas tic ellei, tajā arī sadegs
Link10 comments|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]