11:03 - fyi
Homeopātija <> tējiņas.
Just to make things clear.
Homeopātija ir - burtiski - kratīts ūdens (aktīvās vielas tur ir ~0%). Skaitās, ka tas kaut ko "atceras" un šīs šķidrās atmiņas ietekmē cilvēka organismu. Protams, ja tam tic, tad tūdaļ jāpārstāj dzert visu nekontrolēto ūdeni - sevišķi no krāna. Bet tajā pašā laikā - var izvēlēties arī kādu citu 19.gs. ezotērikas sektu, kuras mācībām pieslieties. Ja tikai tādiem, teiksim, jehoviešiem būtu savas aptiekas. Kaut kā jau jāpelna - un nekustamais īpašums nākotnes paradīzēs, šķiet, juridiski nav īsti nostiprināms.
Vēl jau var par bārmeni ar to spīdīgo kratāmo - ja nu paģiras, lai izārstē. Tāda tā homeopātijas pamatfiška - ārstēt ar to, kas kaiš. Un alhols taču ir inde.
13:59 - same old new
Dzīvei pašai par sevi nav pozitīva mērķa. Tās mērķis ir negatīvs - nenomirt. Neapmierināma prasība, kurā atbalsojas plašākais dzīvības konteksts, uz kuru kā mirstīgas būtnes nevaram, negribam utt. atbildēt.
Nav pareizu izvēļu. Ir tikai vairāk vai mazāk nepareizas - jo mērķis ir neiespējams un "laba" jeb "pareiza" izvēle mums cilvēka dzīves ietvaros liegta.
Ir arī šaurāki konteksti - tie, attiecīgi, ir vēl arbitrārāki par bezjēdzīgo cilvēku. Tie nereti radīti tieši tamdēļ, lai iespējotu "pozitīvu izvēli", iespēju uzvarēt, izdarīt pareizo izvēli, spēlēt labāk nekā citiem. Tā jau tie motori griežas un actiņas spīd - ja vien tās šauri pareizās atbildes tik bieži nebūtu tik daudz nepareizākas par daudzām citām...
Bet kādas ir alternatīvas? Skatīties sev pāri? Degt, nedomājot par savas gaismas mirstību? Bet kāpēc gan raizēties par savu nāvi - ja tā ir nenovēršama? Varbūt tas, par kā nāvi vērts raizēties, ir nevis tava miesa, bet gan pareizākās no izvēlēm, kuru ēnā nepareizās atbildes, apziņas necienīgas, izslīd no katras pieņemamības - un dzīvība ved jau soli augstāk, laikā sarindojot mūs katru vispēdējākajā un pirmākajā pasaules brīdī, pilnīgi aizņemtu un pilnīgi brīvu - brīvu izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Bet - kādā kontekstā? Taču jau jācer, ka lielākajā, kādu spēj iegrožot šis sīkais zvaigžņu jātnieciņš "cilvēks". Un varbūt labais, kurš rodas pats no izvēles, ir tikvien kā relatīvs pret tagadni. Acumirklīgs un paliekošs, formējošs, ilgāks par cilvēku, īsāks par brīdi. Varbūt tā izskatās mūžība: bezgalīgi radoša pašiznīcināšanās - kā kreisā kāja zog labo, bet labā, savukārt, kreiso.