÷

28. Janvāris 2013

09:50 - noxious solution

Vismaz man veidojas pārliecība, ka mēs, vairums cilvēku, nemaz nesaprotam to, kā darbojas "galva" un cik dikti mūs kontrolē lietas un sakarības, kas atrodas stipri ārpus "izvēles", "gribas", "sakarīguma" un citām tikpat šaurām kategorijām.
Katra sāpināšana, katrs kaitējums sev vai citiem ir labākais, uz ko tā sapistā sistēma ir spējīga. Izvēle vienmēr ir viena: labākā. Dažreiz vienīgā izvēle ir kādu brīdi pačekot, kas ir šī labākā izvēle, un tad to izdarīt - vienīgo.
Tikai paretam kādā kaktiņā atspīd gaisma un izrādās, ka jau kopš aizseniem laikiem tu dzīvo ar tik greiziem spēles noteikumiem, ka haosam, kuru ap sevi tik rūpīgi veido, izrādās, ir saknes tavos centienos visu sakārtot. Un tad tu vairs zini tikai to, ka viss vienmēr būs nepareizi - cenšoties tu bojā tikai ātrāk, necenšoties - grimsti aizvien dziļākā vainas apziņā par to, ka neko neesi izdarījis. Sapisis. Atkal.
Teorijas un prakses šķelšanās. Un mūsu supervienkāršajā teorijā ir izveidota telpa visām tām kļūdām, kas ir 98% mūsu rīcības un kuras to sarežģītības dēļ mēs nespējam saprast un pārvaldīt, nosaucot visus labākos centienus par vainu, par ļaunumu, par nekrietnību utt., pat nenojaušot, cik daudz godīgu pūliņu katrā katastrofā ieguldīts.
Bļe, ja zinātne kādreiz īstenos savu daudz apdziedāto uzvaras gājienu, tad galvenais pretinieks, kuram jāierāda vieta, ir moralitāte, jo pirms šī provinciālā intelektuālā vakuuma likvidēšanas nav iespējams runāt par veselību, saskaņu, potenciālu un citām individuāli svarīgām lietām. Psiholoģija, socioloģija, politoloģija, tad vēl neiroloģija un cilvēka bioloģija vispār - tas viss būtu tikai sākums tam, lai saprastu, ka visi cilvēces varoņi ir bijuši nelieši, bet katrs ļaundaris ir labas sirds lojalitāte pašai pret sevi.
Nekas nav tik vienkārši, cik stulbi mēs esam. Un tajā pašā laikā ir pāragri cerēt šo konfliktu atrisināt. Domājams, ka tie, kuri šobrīd stāv šajās krustcelēs, tajās arī mirs tieši tik šausmīgā frustrācijā, vientulībā, bezcerībā un neatpiņķerējamā pārpratumā. Kaut gan - vienmēr var meklēt personiskas atbildes, kuras bail dzirdēt, jo katra labā patiesība par sevi nes līdzi veselu noziedzības vēsturi: loģiski, ka visi tevi ienīst, jo tu visu mūžu esi dzīvojis ar pilnībā sagrozītu priekšstatu par visām tām lietām, kas starp jums notiek. Beigās paliek tas, ka tevi vai nu nesaprot vai arī izvaro. Sazāļo ar patiesību un izdrāž tajos caurumos, kuriem pat pats kārtīgi netiec klāt. Līdz ar to katra taisnība ir noziegums. Katra uzspiesta palīdzība ir pāridarījums. Bet meklēt palīdzību - kā džungļos veikalu meklēt. Izvaros, nositīs, apēdīs. Vai tad nevar vēl to atlikušo brīdi nodzīvot ar ilūziju, ka viss ir kārtībā, ka tu vienkārši esi lohs un visi pārējie - hiēnas, cūkas un čūskas? Nav vienkāršu atbilžu, līdz ar ko katrs labs jautājums noved pie tikai vēl lielākiem sarežģījumiem. Unless...


P. S.
Vispār, bļe, jānovērtē mans optimisms - vienīgā izvēle esot "labākā".

11:04 - morning

Sāpes ir tik primitīva padarīšana, ka personīgajā pieredzē paliek tādā kā dziļā, žilbinoši kvēlojošā noslēpumā. Vot, un dzīve ir kā sāpes. Smaga nepanesība un kompulsīva rīcība tajā šaurajā apziņas telpā, kur kaut ko vēl var aptvert.

Laiks pretsāpju līdzekļiem un apziņas paplašināšanai.

12:51 - Jack Sparrow and the Dead Man's Chest



- Jack... The Pearl...
- She's only a ship, mate.
- He's right - we have to head for land.
- It's a lot of open water.
- It's a lot of water.
- We have to try! We can get away as it takes down the Pearl.
- Abandon ship! Abandon ship or abandon hope!


Nebiju kārtīgi noskatījies Karībjūras Pirātus. Skatos otro daļu un nākas konstatēt, ka neticami ģeniāls darbs. Reizē tik skaidrs un vienkāršs un reizē tik smalki izstrādāts - patiess un precīzs.
Skaisti, ka kāds apstiprina to visu drāmu. Pasaka, ka tas ir normāli. Tikmēr lielākā daļa skatītāju droši vien nemaz nesaprot, par ko tas viss ir. Bet tāpat jūt.
Vispār - apbrīnojami, cik daudzi tādu dvēseles bagātību uzskata par kaut ko sliktu. Bet, nu... ko var gribēt no mirušiem astoņkājiem...



P. S.
Jea, tikai visā tajā motīvā, kas parādās iekš Fight Club, Fahrenheit 451, Pirates of the Caribbean, 1984 utt. man aizvien iztrūkst galvenā elementa - tās dzīvās sievietes. Varbūt šis žanrs vispārēji ir tik ekskluzīvs tieši tāpēc, ka tāda sieviete atmirdz reizi gadsimtā - un nav nekādas garantijas, ka tu viņu nenogalināsi. Tiesa, kad tā parādās otro reizi, varbūt izrādās, ka pirmajā tā nav bijusi viņa. Vai pat pirms otrās reizes. Jo pat pirmā var nepienākt.

P. P. S.
Gribēju darīt kko ne pie ekrāna, bet fok - taga vaig trešo daļu skatīties :(

14:18 - kā organizēt VISU

pats galvenais - lai smieklīgi

14:21

žizņ eto prazņik na pohmeļje
Powered by Sviesta Ciba