÷

14:24 - neparasti parastais cilvēks

Cilvēku raksturo pieradums, pieradinātība, pieradināšana, pierašana.
Lai viss kļūtu parasts, kā paražas.
Pabeigtais (pieaugušais, pieradušais) cilvēks meklē, kur dabūt to, pie kā viņš ir iekšēji pieradis. Komfortu. Kaut ko radniecīgu, tuvu. Kaut ko radikāli (latin radix - sakne) parastu, no kurienes radīt jaunus pieradējus - pieradināt tos pie sevis un kļūt par kāda cita parasto pasauli.

Nespēja atrast vai pierast pie kaut kā jauna, ietiepība, noslēgtība liek meklēt kaut ko jaunu - ja nu parastais atrodas neparastajā! Jo trakāks cilvēks, jo vairāk tas alkst pēc pieradināšanas. Jo grūtāk samierināties ar esošo, jo vairāk tas ilgojas pēc parastā. Pēc savas dabas.

Mēs esam sliktas kopijas. Neesošās Paradīzes meklētāji. Viss, ko mums vajag, ir tas pats: tas pats, kā var šausmīgi trūkt. Pieradums.

• 5
• Saki

15:20 - neparastais, part 2: patiesība

Patiesība ir nepierasta - mēs neesam pieraduši pie patiesības. Mēs esam pieraduši pie sevis un savām paražām, bet likumsakarības, kurām nerūp intereses un vēlmes, ir tik cietas un aukstas, un nepieradināmas, ka to priekšā mūsu mīkstās, fleksiblās pasaulītes, no izraudzītiem žagariņiem mīkstā čupiņā satītās ligzdiņas, sairst un sadalās.
Patiesība kā faktiskā patiesība. Kā neieinteresētā redzētāja konstatācija. Kā balta lapa, uz kuras mūsu pasaule ir parastā zīmuļa dzēšamo līniju zīmējums.

Kāpēc alkohols ir tik tradicionāls, bet LSD, psilocibīns, thc skaitās tik slits, kaut bioloģiski nenodara nekādu akitējumu? Kāpēc mēs labāk visu nakti vemjam un vēl divas dienas mokāmies nevarībā, nekā ieraugām lietas, kādas tās patiesībā ir?
Kāpēc tradicionālais "patiesības" jēdziens ir atdots reliģijām? Kāpēc mēs zinātnē, lietu konstatācijā lietojam terminu "fakti", kas diplomātiski apiet iemīto patiesības taku? Kāpēc mēs neticam tam, ko zinām, un ticam tam, ko nezinām?
Kāpēc mēs sakām, ka mīlam, kad esam tikai pieraduši? Kāpēc mēs gribam no parastā robežām izņemošo iemīlēšanos, ja tai sekojošā "mīlestība" ir stīva iebetonēšana vēl daudz parastākās robežās? Kāpēc mēs sajūtam mīlestības karstumu brīžos, kad tiek izaicināts parastais? Un kāpēc tā nevaram dzīvot pastāvīgi - kaut sakām, ka gribam?

Mūs primāri neinteresē tas, kādas ir lietas. Mēs negribam zināt, kādi mēs esam un kādi ir citi. Mēs gribam vienkārši ticēt tā, kā patiktu citiem. Kā parasts. Gribētu izveidot patīkamu paštēlu, kas trāpītu pa visklasiskākajām parastā vērtībām. Vai, ja gribam kādu sagraut vai apspēlēt, tikai tad ķeramies pie izaicināšanas, pie patiesības.
Patiesība ir parastības inde. Bet parastība ir mūsu daba. Kaut arī mitoloģiski izaicinošā labā un ļaunā iepazīšanas čūska kalpo kā simbols tai indei, ko iemaisām zālēs pret nomiršanu - kad parastība nepareizajā vietā kļūst par parazītu. Kad nepieciešams izsist no robežām, lai noliktu citur. Kad nepieciešams no jauna iemīlēties - sevī, citā vai dzīvē. Lai nonāktu atpakaļ vecajā - nevis kādā vēl jaunākā - vietā.
Cēlums ir tikai zibsnis cilvēka karjerā. Pašaizliedzība ir auksts lēciens uz siltāku vietu. Visu, kas patiess, kas prozaisks, sagūsta parastības politiskais aparāts, un mēs ticam, ka parastība ir brīnums, ka parastības laime ir neparasta, ka pieņemt savu parastību ir kas ārkārtējs. Saldi jo saldi meli - visu mūsu sapņu valdzinošā matērija.

• Saki

15:54 - pierast, the last chapter, part 3: atdzimšana

Viss mūsu spēks tiekties nācis no tā, kā sākumā tikām pieradināti. Sākot no siltajiem klēpja ūdeņiem, mūžīgā okeāna, barojošās beznosacījuma mīlestības.
Tā piepildīt dzīvi, satvert šo parastāko no parastākajiem stāvokļiem, vairs nebūs iespējams. Un mēs lūstam, lai iemācītos no jauna - kas tad ir pēcdzemdes parastība, paradīze.

Krīze ir izkrišana no mustura, no patterna (patron - tēvs). Tai var sekot depresija - bezcerīgas gaidas ieslīdēt atpakaļ siltumā, pasīvi, labticīgi; vai arī nepieciešama izaicinoša sadursme, kas ļautu transcendēt, pārkāpt iemīto taku uz nekurieni - iemīlēšanās vai psihodēlisks redzējums, vai kāds cits pēkšņs jaunas nākotnes apsolījums, jaunas tagadnes, jauna, reālistiska pieraduma apsolījums. Pieraduma, no kura nenāksies rāpties ārā - cerams - un nenāksies meklēt vēl īstāku pieradumu. Ja pirmās saknes ir izrautas un tu meklē ko "radikāli jaunu", kā vārdu zaudējušais Zuarguss, tad to var gadīties atrast, ja to meklē adekvātās, patiesībai draudzīgās vietās.

Patiesība ir transcendence. Pazīt dzīvi ārpus pierastā un ērtā ir grūti, toties tas iezīmē reāli esošo teritoriju, kurā var ieligzdot pavisam no jauna. Iepazīt sevi un pierast. Pierast pie tā, kas ir, ne pie tā, kā ir ticēts un gribēts.
Patiesība var laupīt ticību, bet tā var sniegt arī jaunu. Tā par dzinuli dzīvē var padarīt to, kas ir tagad - pēc dzimšanas, pirms nāves - tā samazinot mērogu, kurā mūs plosa pasakaini sapņi.
Ja mūžības pieradums nav atmests, radikāli izrauts, tad reālisms šķiet cinisks un auksts. Tas netic beznosacījumu mīlestībai, tas netic nemirstībai, tas netic bezgalīgām iespējām - tam visam, kam tik viegli ticēt, ja pierasts pie labticības un neierobežotiesm apsolījumiem, kā tas ir bijis, pirms iznāci ārā un konstatēji, ka jāalpo gaiss, jāēd pa muti, jāsalst un jāsāp, un jāilgojas - kā nebija sarunāts. Patiesība var atbrīvot, bet ne tāda, kas nākusi no debesīm vai grib uz tām vest. Tikai tāda patiesība, kas atņem parasto parastību reizi uz visām reizēm, lai noliktu cietajā realitātē un pieradinātu pie tās. Pieradinātu pie mazās, parastās dzīves. Pie neparastās parastības.

• Saki

17:29 - life is life

• Saki