÷
22. Aprīlis 2012
01:53 - naktī atskārsmes, kur man cilvēki?
Tas, ka es pats nekad vairs nebūšu tāds pats, tas vēl nekas - es takš sev tā vai citādi sekoju. A tas, ka citi vairs nekad nebūs tādi, kā agrāk - tas jau liels vatafakss.02:03 - čac
Viss, jāvelk istabā ātrais internets, citādi nevar parunāt ar jaunajiem draugiem @ mormon.org/chat/Runā, esot labs puišu čats. Paprovē un pastāsti arī mums! ;)
P.S.
Oi, velns, sorī spams, nupat ievēroju, ka tā. Vot, tā - internets. Nevajag ar tādām ļaunām lietām aizrauties. Aizrauties vajag ar Lielo Talku un pilngadīgām pamatskolniecēm or smth. Nu, ar darbu tobiš. Vatever. Sorī.
14:56 - biezās bārdas viedie vārdi
Neodiet sēdvietu suņiem un nemetiet savas cērmes pūkām iekšā, kas stāv ar savām kājām un mīņājas, griezdamās un plosīdamās. /Mafija sepiņi;šeši/
16:25 - Mikroeps par slapjajiem putniem
Es palieku putnu zem krāna,līdz putns sāk smaržot pēc pelikāna -
ārā lietus un vārnas mazgājas dubļos,
apaug ar mēsliem un pārvēršas kaijās un ūpjos.
Kanalizācijas aizsprostos benčiku bebri un ūdri,
atejas velni un dažādi mokpilni dzīvnieki, kusli un kūtri
lien uzkāpt pa krītošām lietus lāsēm
līdz debesīm, kuras lej samagonu no milzīgām mākoņu tasēm.
Skābes lietus, skābes lietus,
visiem zvēriem šovakar dziesma un prieks,
skābes lietus,
neviens dzīvnieks šai lietū nepaliks lieks,
visas smaržas nomazgātas,
sakrātas pazemes bākās,
mutanti, sirmtētiņi sēd un osta
dzīvniekus krāsainus, pelēkus, melnus un baltus,
līdz sirmtētiņiem no riebīgas dzīves posta
smaržas sasūcas bārdās
un sejas kā jukušas metas pa redelēm ārā:
jauni kaķi, jaunas kaijas, jaunas vārnas
kanalizācija burbuļodama vārās
no jaunām dzīvības formām -
kam gan vēl citam der cilvēks, kurš dzīvo zem peļķēm
un klusi rūcošām peļķes brienošām norbām?
18:32 - Tautas dzeja #351
Dzērāju asinis sūkdama, Saule iegāžas jūrā,applaucē plekstes un upes skalotus bebrus.
Viļņi izmētā krastā mirstīgās pasaules atliekas.
Vecs čigāns ar mantotu spieķi iet pazagt,
kabatā rīvēdams ķemmi ar pirkstiem
un mutē sūkādams zeltu,
apstājas, pieliecas, pasauli paņem
un paliek.
Gar krastu kā rokās sadevušies guļ sūdi
un smako pēc vāzē pūstošām krizantēmām,
čigāna seja ar sāļu ūdeni rievās
nakti gaida
un paliek.
Smaržo kā vectēva dienās.
Un mutē pēc vectēva garšo.
Vecs čigāns sprauž vectēva spieķi sūdos.
Krēsla.
Kliedz plekstes.
19:09 - Miglā asaro komunisms
Tavs Rubiks,Mans Alfrēds
Aizkarus atvilkdams smīkņā
Tev nesaprast viņu,
Man - tevi,
Alfrēdam Rubikam vienalga, ka līņā
Tu - mana Ždanoka,
Es - tava Tatjana,
Mēs raugāmies ārā uz lietu,
Katrs no sava loga:
Tu Tatjanu meklē,
Es - pēc Alfrēda raugos.
Bet tikmēr tramvajā, lietū
Alfrēds jau Tatjanai pretrīm traucas
Bet mēs tikai blenžam,
caur stiklu
uz tramvajiem.
Neatkarība,
šitas viss,
"brīvība" saucas.
19:54 - Kūpošas čaulītes, krītoši santīmi
Es neraudu,es turos,
es aizžmiedzu acis un buros, un buros, un buros.
Tā nav lūpa, kas trīc,
tas noteikti ir kaut kas cits,
es turos pie sienām, gar tapetēm lavos, notupjos stūros.
Vēdru čokurā velk
un dvēsele savelkas rētās
kara satrakotas, nāk virsū pasaules neuzvarētās.
Kā vēstule frontē
No pirkstiem krīt avīzīte:
Šņabis un kotletes lētās - visas Maximas atlaides: nokavētas.
P. S.
Nu, šī, protams, ir pasūtījuma lirika bez mākslinieciskās vērtības. Kā Pienvedēju Piedzīvojumu "Maksimums"
Powered by Sviesta Ciba